— Es ceru, ka neliku pārāk ilgi uz sevi gaidīt, — las atbildēja. — Esmu jūsu rīcībā.
— Šatiljona kungs, — Aramiss teica, izņemdams otru pistoli, — ja jūsu pistole nav pielādēta, lad jums ir beigas.
— Par laimi, — teica Šatiljons, — lā ir pielādēta.
Ar šiem vārdiem hercogs notēmēja un izšāva, bet tajā brīdī, kad viņš nospieda pistoles gaili, Aramiss pieliecās uz priekšu, un lode aizlidoja pāri, nenodarīdama viņam nekādu ļaunumu.
— Jūs aizšāvāt garām! — Aramiss iesaucās. — Bet zvēru pie Dieva, ka es nekļūdīšos.
— Ja es jums došu priekš tā laiku! - Šatiljons iesaucās, piccirzdams piešus zirgam sānos un uzbrūkot Aramisam ar augsti paceltu zobenu.
Aramiss viņu sagaidīja ar šausminošu smaidu uz lūpām, kurš viņam iiija raksturīga tādos gadījumos. Ieraudzīdams Šaliljonu, auļojošu uz Aramisu ar tādu spēku un zibens ātrumu, Atoss jau atvēra muti, lai iesauktos: «Šaujiet! Šaujiet taču!" — kad atskanēja šāviens, un Šatiljons, izplczdams rokas, atmetās atpakaļ uz. sava zirga muguras. Lode viņam bija trāpījusi tieši bruņu izgriezumā uz krūtīm.
— Esmu beigts! — hercogs nočukstēja, krītot zemē no zirga.
— Es junis to pareģoju, kungs, un tagad nožēloju, ka biju tik cieši turējis savu vārdu. Vai es varu jums ar kaut ko palīdzēt?
Šatiljons pamāja ar roku, un Aramiss, jau gribēdams nokāpt no zirga, pēkšņi sajuta smagu triecienu pa sānu. Tas bija zobena cirtiens, kurš paldies Dievam, trāpīja pa kirasē.
Viņš strauji pagriezās, saķerdams savu jauno pretinieku aiz rokas un pēkšņi iekliedzās vienā balsī ar Alosu:
— Raul?
Jaunais cilvēks pazina ševaljē d'Erblē un sava tēva balsi; viņš izmeta zobenu. Tajā pašā brīdī daži parīziešu jātnieki, izmantodami šo mirkli, metās virsū Raulam, bet Aramiss, piesegdams viņu ar savu zobenu, iesaucās:
— Tas ir mans gūsteknis! Brauciet garām!
Pa to laiku Atoss, paņemdams sava dēla zirga pavadu, aizveda viņu malā no kaujas lauka. Šajā brīdī princis, kurš steidzās palīgā Šatiljonam ar palīgspēkiem; viņu varēja pazīt pēc viņa ērgļa skatiena un pēc tiem drausmīgajiem cirtieniem, kurus viņš bārstīja pa labi un pa kreisi.
Ieraugot viņu kaujas laukā, prelāta armijas pulks, kuru, neskatoties uz visiem viņa mēģinājumiem, neizdevās savest atkal kopā vienotā ierindā, metās šķērsām visai parīziešu armijai, izjaukdamas visas armijas rindas un, iebrukuši Šarontā, metās bēgt bez atskatīšanās. Prelāts, kurš bija iegrimis kopējā plūsmā, gandrīz pajāja garām Atosa un Aramisa grupai, tos pat nepamanīdams.
— Ahā! — Aramiss teica, kurš, izjuzdams greizsirdību, nespēja skaļi nepalīksmot par sakāvi, kuru cieta viņa sāncensis — prelāta kungs. — Kā arhibīskapam, jūsu ekselence, jums bija jāzin Svētos rakstus.
— Kāds tam visam sakars ar Svētajiem rakstiem? — prelāts jautāja.
— Princis ar jums izrīkotos pavisam citādi, nekā apustulis Pāvels savā uzrunā jūsu ekselences armijai.
— Pietiks, — Atoss teica, — tas ir ļoti asprātīgi, bet tagad nav īstais laiks un vieta, kur šīs asprātības bārstīt. Uz priekšu, uz priekšu, vai, pareizāk sakot, atpakaļ, tā kā, redzams, frondēri ir zaudējuši šo kauju.
— Man tas ir dziļi vienaldzīgi, — Aramiss teica. — Es šeit biju tikai tāpēc, lai satiktos ar Šatiljonu. Es viņu satiku, un tagad esmu pilnīgi apmierināts. Duelis ar Šatiljonu, — šeit ir ar ko lepoties!
— Un vēl pie visa klāt gūsteknis, — Atoss teica, norādīdams uz. Raulu.
Trīs jātnieki auļos turpināja savu ceļu. Jaunais cilvēks nezināja ko darīt
aiz priekiem, ieraudzīdams savu tēvu. Viņi jāja blakus, turēdami viens otru aiz rokas. Aizbraukuši pietiekami tālu no kaujas lauka, Atoss jautāja jaunajam cilvēkam:
— Kāpēc jūs, jaunais cilvēk, bijāt pirmajās uzbrucēju rindās? Man liekas, ka tā nav vispiemērotākā viela jauneklim jūsu gados; jūs ari bijāt slikti bruņojies šādai kaujai.
— Es nebiju domājis šodien piedalīties kaujā. Man bija uzdevums pie
kardināla, tāpēc braucu uz Ruijilu, bet, ieraudzīdams de Šatiljona kungu,
pilnā bruņojumā, es sajutu neatvairāmu vēlēšanos būt kopā ar vinu. Šeit 21»
viņš ari man paziņoja, ka divi virsnieki no parīziešu armijas ir mani meklējuši. Viņš man nosauca grāfa de La Fēra vārdu.
— Kā!.. Jūs zinājāt, ka mēs esam šeit, un vēlējāties nodurt jūsu draugu ševaljē d'Erblē?
— Es nepazinu ševaljē dēļ viņa bruņojuma, — Rauls teica nosarkdams. — Bet man vajadzēja viņu pazīt pēc viņa veiklības un aukstasinības.
— Pateicos par jūsu komplimentu, mans jaunais draugs, — Aramiss teica. — Var redzēt, ka jūs esat labi audzināts.
— Bet jūs braucāt uz Ruijilu?
— Jā.
— Pie kardināla?
— Protams. Es vedu viņa eminencei vēstuli no prinča.
— To vajag nodot, — Atoss teica.
— Ak, lūdzu bez liekulīgas cēlsirdības, grāf. Mūsu liktenis un, kas vēl svarīgāks, mūsu draugu liktenis, varbūt ir atkarīgs tieši no šīs vēstules.
— Bet jaunajam cilvēkam ir jāizpilda savs pienākums, — Atoss teica.
— Grāf, jūs aizmirstat, ka šis jaunais cilvēks — gūsteknis. Galu galā mēs karojam pēc visiem karalaika noteikumiem. Pie tam uzvarētājiem nav svarīga līdzekļu izvēle. Doliet vēstuli, Raul.
Rauls šaubījās. Viņš paskatījās uz Atosu, mēģinot izlasīt viņa acīs, kā viņam rīkoties.
— Atdodiet vēstuli, Raul, — Atoss teica. — Jūs esat gūsteknis.
Rauls negribīgi atdeva vēstuli. Aramiss, būdams daudz mazāk jūtīgs,
ātri paķēra vēstuli, izlasīja to un, dodams to Atosam, teica:
— Izlasiet un padomājiet par to, kas šeit ir uzrakstīts. Jūs pārliecināsities, ka visas pārdabiskās būtnes mums ir palīdzējušas, lai mēs iegūtu šo vēstuli, uzzinādami tās saturu.
Atoss paņēma rokās vēstuli, saraukdams savas skaistās uzacis, bet domas par to, ka šajā vēstulē varētu būt kaut kas uzrakstīts par d'Artanjanu, lika pārvarēt pretīgumu, kuru viņš izjuta pret svešu vēstuļu lasīšanu.