Lūk, kas bija rakstīts šajā vēstulē:
«Monsinjor, cs šodien atsūtīšu jūsu eminencei papildspēkus, kurus jūs lūdzāt Komcnža kunga daļai, desmit cilvēku sastāvā. Šie cilvēki, jūsu eminence, ir ļoli piemēroti to divu jūsu ienaidnieku apsargāšanai, no kuru veiklības un uzņēmības jūs tā piesargājaties".
— Oho! — Atoss iesaucās.
— Nu kā, - Aramiss tcica, — pēc jūsu domām, kas tie varētu būt par diviem pretiniekiem, kuru apsardzībai, bez Komcnža daļas, būtu vēl vajadzīgi desmit izmeklēti kareivji? Vai lie nav līdzīgi, kā divas ūdens piles, d'Artanjanam un Portosam?
— Veltīsim visu šo dienu meklējumiem Parīzē, — teica Aloss, — un, ja līdz vakaram mēs neko neuzzināsim, tad izbrauksim uz Pikardijas ceļa, un es galvoju, ka pateicoties d'Artanjana veiklajai izdomai, mēs nekavējoties uziesim uz kādu viņa atstātu zīmi, kura norādīs viņu atrašanās vietu.
— Brauksim uz. Parīzi un pajautāsim Planšē, vai viņš nav kaut ko dzirdējis par savu bijušo kungu.
— Nabaga Planšē! Jūs tik vienkārši par viņu runājat, bet viņš, varbūt, jau ir nogalināts kaujas laukā. Visi, kareivīgi noskaņotie pilsētnieki, ir atstājuši pilsētu, un, varbūt, lur ir notikušas šaušalīgas laupīšanas.
Tā kā viss tas bija pilnīgi iespējams, tad abi draugi atgriezās Parīzē visai, uztraukti un uzreiz devās uz Karalisko laukumu, kur cerēja uzzināt par nabaga pilsētnieku likteni. Kāds gan bija viņu izbrīns, kad viņi ieraudzīja, ka pilsētnieki, kopā ar viņu kapteini, sēdēja pie pudelēm vīna un skaļi un jautri pļāpāja vēl tajā pašā Karaliskajā laukumā. Tajā laikā, kad viņu ģimenes locekļi viņus jau apraudāja, ieklausīdamies lielgabalu šāvienos, kuri skanēja no Šarontas puses, un iedomādamies viņus cīnāmies kaujas laukā, viņi mierīgi sēdēja un pļāpāja. Atoss un Aramiss no jauna apjautājās Planšē par d'Arlanjanu, bet viņš neko jaunu nevarēja pavēstīt. Viņi gribēja Planšē ņemt sev līdzi, bcl viņš atteica, ka nevarot pamest kaujas posteni bez priekšniecības atļaujas.
Tikai pulkstens piecos pilsētnieki izklīda pa mājām, uzskatot, ka viņi godam ir aizstāvējuši savu pilsētu; īstenībā viņi pat soli ncatgāja no Ludviķa XIII bronzas statujas.
— Tūkstoš velnu! — Planšē leica, atgriezies savā bodītē Mainītāju ielā. — Mēs esam sakauti par veselu galvas liesu. Es nekad ar to nesamierināšos!
XXXVII pikardijas ceļš
Atoss un Aramiss, jūtot sevi Parīzē pilnīgā drošībā, neslēpa no sevis to, ka tiklīdz viņi atstās pilsētu, tā tūlīt pat viņi tiks pakļauti visdažādākajām briesmām.
Bet ko nozīmēja briesmas cilvēkiem ar tādu dzīvesveidu un domāšanu? Slarp citu, viņi jula, ka viņu pēdējā Odiseja, iel uz beigām un atrisinājums nav tālu: priekšā bija pēdējā sadursme.
Un ari Parīzē nebija mierīgi: rezerves beidzās, un kairu reizi, kad kādam no prinča de Konli ģenerāliem gribējās izcelties, izcēlās dumpis, kuru viņš vienmēr mācēja nomierināt, kas kādu brīdi viņu pacēla biedru acīs.
Vienu reizi, kad alka! izcēlās šāds dumpis, de Befors nolēma izlaupīt Mazarīni bibliotēku un dot, kā viņš pats izteicās, kaut ko aprīt arī nelaimīgajai tautai.
Atoss un Aramiss pameta Parīzi tieši pēc šīs izlaupīšanas, kura notika tās pašas dienas vakarā, kad parīzieši'bija sakauti pie Šarontas.
Viņi pameta Parīzi visnožēlojamākā stāvoklī: dažādu baumu pārņemti, kuras saviļņoja visu pilsētu, ziņodamas par to, ka parīzieši atrodas uz bada robežas.
Tāpēc viņi bija ļoti pārsteigti, kad braucot cauri Sen-Denī, viņi uzzināja, ka Sen-Žermēnā cilvēki uzjatrinās, smaida, ar vārdu sakot, dzīvo savam priekam.
Abi draugi meklēja visādus apkārtceļus aiz bailēm nokļūt mazarīnistu rokās, kuru daļas klaiņoja pa 11-de-Frāns ceļiem, un arī tāpēc, lai izbēgtu frondērus, kuri bija ieņēmuši Normandiju un, bez. šaubām, viņus aizvestu pie Longvila, lai tur noskaidrotu, vai viņi ir draugi vai ienaidnieki.
Bēgot no šīm abām briesmām, viņi izbrauca uz Buloņas ceļa, kurš veda uz Abbevilu un rūpīgi to soli pa solim aplūkoja.
Vienu brīdi viņi nekādi nevarēja tikt uz pēdām.
Viesnīcu saimnieku izjautāšana nedeva nekādus rezultātus, jo tie nespēja dot pat vismazākos norādījumus.
Viņi nezināja ko iesākt, kad pēkšņi Montreilā, kādā viesnīcā, sēdēdami pie galda, Atoss uztaustīja ar saviem smalkajiem pirkstiem uz galda virsmas kaut kādus nelīdzenumus.
Paceldami galdautu, viņi izlasīja hieroglifus, kuri bija dziļi iegriezti kokā:
„Port… cl'Ari… - 2.februāris"
— Lieliski, — Atoss teica, norādot uz uzrakstu. — Mēs gribējām šeit pārnakšņot, bel lagad plāni mainās. Mēs braucam tālāk.
Viņi no jauna.sēdās zirgos un brauca uz Abbevilu. Tur viņi apstājās, būdami pilnīgā nesaprašanā: tur bija ļoti daudz viesnīcu, — kurā no tām viņi apstājās?
Nebija iespējams visas izbraukāt. Tad kā lai uzmin, kur varēja apmesties tie, kurus viņi lik cītīgi meklēja?
— Ticiet man, — Aramiss teica, — nav ko cerēt, ka mēs spēsim kaut ko uzmeklēt Abbcvilā. Ja Portoss būtu bijis viens pats, viņš būtu apmeties vislabākajā viesnīcā un, aizbraukdami lurp, mēs, protams, uzietu viņa pēdas. Bet d'Artanjanam nepiemita šis vājums. Lai kā Portoss viņam visu ceļu dīktu, ka grib esi un dzert, d'Artanjans, kurš nav pielūdzams šādās lietās, turpinātu savu ceļu, pat nepaskatīdamies sānis. Tāpēc viņus vajag meklēt kaut kur pavisam citur. >
Abi draugi brauca tālāk, bet nekādas pēdas vai zīmes viņi nesastapa. Smags un garlaicīgs pasākums, ko viņi bija iesākuši, un, ja ne godaprāts, draudzība un cēlsirdība, kas piepidīja viņu sirdis mūsu ceļotāji jau simtreiz, būtu atmetuši šo nodarbošanos, tas ir, pēdu meklēšanu smiltīs, izjautājot katru pretimnācēju un ieskatoties katrā sejā.