Tādā veidā viņi aizbrauca līdz Feronni pilsētiņai.
Atoss jau sāka izmist. Cilvēks, kurš ir neatkārtojams pēc sava salikuma, pilns cēlsirdības, sāka sev pārmest, ka nespēj palīdzēt saviem draugiem, jo pats jutās pilnīgi bezpalīdzīgs. Viņš sev pārmeta, ka viņi, laikam, slikti meklē un nemākulīgi izjautā pretimnācējus.
Abi ceļinieki nolēma griezties atpakaļ, un pēkšņi, kad viņi brauca cauri priekšpilsētai, pie pilsētas vārtiem Atosam iekrita acīs rnelns zīmējums uz. baltas sienas, kas attēloja divus jātniekus, kuri auļo pilnā sparā. Zīmējums bija tik ļoti slikti uzzīmēts, ka likās, it kā kāds bērns ir centies ar zīmuli kaut ko nesakarīgu attēlot. Vienam, no uzzīmētajiem jātniekiem, rokās bija tāfelīte ar uzrakstu spāņu valodā:
„Mums seko".
— Oho! — Atoss noteica. — Viss skaidrs, kā dienā. Kad viņiem dzinās pakaļ, d'Artanjans uz. piecām minūtēm apstājās šeit. Tātad, no sekotājiem viņus šķīra kāds noteikts attālums. Varbūt, ka viņiem izdevās izglābties.
Aramiss pašūpoja galvu.
— Ja viņi būtu izglābušies, tad mēs būtu vismaz, kaut ko dzirdējuši par viņiem.
— Jums taisnība, Aramis, brauksim tālāk.
Tas nemiers un šaubas, kas pārņēma mūsu draugus, nav nemaz aprakstāms. Atosa uzticīgā un maigā sirds visu loči pārdzīvoja, lajā laikā, kad Aramisa vieglprātīgā un nervozā sirds izjuta tikai nomācošu nepacietību.
Viņi nojāja trīs stundas pilnos auļos, ne sliktāk par tiem uzzīmētajiem zirgiem, kuri bija attēloti uz sienas.
Pēkšņi uz. šauras taciņas, kura vijās starp stāvajām kraujām, viņiem ceļu aizšķērsoja liels akmens. Tajā vietā, kur akmens bija gulējis iepriekš, varēja redzēt svaigu bedri. Skaidri varēja redzēt, ka akmens ir pavisam' nesen 110 tās izņemts, tā kā tas nekādi nevarēja no turienes izripot pats; bet, redzot akmens lielumu, varēja secināt, ka to varēja izkustināt tikai ļoti stipras giganta rokas. Aramiss apstājās.
— O! — viņš teica, paskatīdamies uz akmeni. - Tas varētu būt tikai kaut kādu milžu vai Portosa darbs. Apstāsimies, grāf, un labi apskatīsim šo akmeni.
Viņi nokāpa no zirgiem. Akmens tīšām tika nolikts ceļa vidū, lai aizšķērsotu ceļu jātniekiem; no sākuma tas, redzams, gulēja šķērsām pāri ceļam, bet tad kaut kādi jātnieki to bija atbīdījuši malā.
Abi draugi sāka aplūkot akmeni no visām pusēm, bet nekādi nevarēja neko sevišķu saskatīt. Pasaukdami pie sevis Blezuā un Grimo, viņi visi četri apgrieza akmeni uz. augšu, kur uzreiz varēja saskatīt uzrakstu:
..Mums dzenas pakaļ astoņi jātnieki. Ja mums izdosies aizbraukt līdz Kompjēnai, mēs apstāsimies viesnīcā "Kronētais Pāvs". .Saimnieks ir mūsu draugs".
— Lūk, tas jau ir kaut kas noteikts, — Atoss teica. — Tā vai citādi mēs spēsim izlemt, ko mums darīt tālāk. Braucam ātrāk uz viesnīcu «Kronētais Pāvs".
— Labi, — Aramiss teica, bet, ja mēs vēlamies turp nokļūt, mums jāļauj atpūsties zirgiem, lai tos galīgi nenomocītu.
Aramiss teica taisnību.
Draugi piestāja pie pirmā krodziņa, kur zirgiem iebēra divkāršu daudzumu auzu, kuras iepriekš lika samērcētas ar vīnu. Zirgiem deva atpūtai trīs slundas un viņi no jauna devās ceļā. Ari paši jātnieki bija pārguruši, bel viņi bija ceribu spārnoti.
Pēc sešām stundām Atoss un Aramiss iebrauca Kompjenā un apjautājās par to, kur atrodas viesnīca «Karaliskais Pāvs". Viņiem norādīja uz izkārtni, kura atradās ielas galā.
Abi draugi nokāpa no zirgiem, neapstādamies pie muļķīgās izkārtnes, kuru citkārt Aramiss noteikti būtu izsmējis.
Viņiem pretī iznāca saimnieks, plikgalvis, resns ar lielu vēderu, kā ķīniešu dieviņš.
Viņi apjautājās saimniekam, vai šeit neapstājās divi jātnieki, kuriem sekoja kavalēristi.
Nesakot ne vārda, viesnīcas saimnieks devās iekšā viesnīcā un izņēma no lādes nolauzla zobena gabalu.
— Vai jums ir pazīstama šī lieta? — viņš teica.
Uzmetot skatienu asmenim, A'oss iesaucās:
— Tas ir d'Artanjana zobens!
— Tā lielā vai tā, kurš mazāks augumā? — jautāja viesnīcas saimnieks.
— Tā, kurš bija mazāks augumā, — Atoss atbildēja.
— Tagad es redzu, ka jūs esat šo kungu draugi.
— Kas ar viņiem ir noticis?
— Viņi iebrauca manā f>agalrnā ar pilnīgi nodzītiem zirgiem, un, pirms paspēja aizvērt aiz sevis vārtus, viņiem pakaļ iedrāzās astoņi jātnieki, kuri viņiem bija sekojuši.
— Astoņi! — Atoss teica. — Mani pārsteidz, ka tādi drosminieki, kā d'Artanjans un Porcloss, nevarēja tikt galā ar astoņiem cilvēkiem.
— .ļums ir pilnīga taisnība, kungs, tikai šie cilvēki nekad nebūtu varējuši viņus sagūstīt, ja tic nebūtu pasaukuši palīgā vēl divus desmitus kareivju no karaliskā itāliešu pulka, kurš atradās pilsētas garnizonā; tā kā jūsu draugi tika burtiski pāi spēli ar kareivju skaitlisko pārākumu.
— Tātad, viņus apcietināja? — Atoss jautāja. — Vai jūs nezināt par ko?
— Nē, kungs, viņus uzreiz aizveda, un viņi nepaspēja man neko pateikt. Tikai, kad viņi visi bija aizgājuši, es, stiepdams divus līķus un piecus vai sešus ievainotos, alradu cīņas vietā šo asmeni.
— Bet vai ar viņiem nekas ļauns nenotika?
— Nē, kungs, liekas, ka nekas.
— Nu ko, — Aramiss teica, — arī tas ir jau apmierinoši.
- Vai jūs nezināt uz kurieni viņus aizveda? — Atoss jautāja.
— Luvras virzienā.
— Atstāsim šeit Blezuā un Grimo, — viņi atgriezīsies rīt ar mūsu zirgiem, — bet mēs paņemsim pasta zirgus, — Atoss teica.
— Jā, protams, paņemsim pasta, — Aramiss piekrita.