Kamēr gāja pakaļ zirgiem, mūsu draugi ātri paēda, un tūlīt pat devās uz Luvru, cerot tur iegūt kaut kādas ziņas. Luvrā bija tikai viens traktieris, kur pagatavoja liķieri, kurš ir populārs vēl līdz mūsu dienām.
— Iebrauksim šeit, — Aloss teica. — Esmu pārliecināts, ka d'Arlanjans alstāja mums šeit kādu zīmi.
Viņi iegāja viesnīcā un, aizgājuši līdz bufetei, palūdza divas glāzītes liķiera, kā to, bez šaubām, izdarīja arī Portoss un d'Artanjans. Bufcles lete bija klāta ar alvas plāksnīti, uz kuras bija uzskrāpēts ar resnu sprādzi:
„Ruijiln, D."
— Viņi ir Ruijilā! — Aramiss teica, ieraudzīdams šo uzrakstu.
— Tad brauksim uz Ruijilu, — Atoss teica.
— Tas ir tikpat kā līst vilkam rīklē, — Aramiss iebilda.
— Ja d'Arlanjans man nebūtu bijis tik liels draugs, es, varbūt, padomātu, — Atoss teica, — bet viņa dēļ esmu ar mieru līst vilkam rīklē, lai tikai viņu glābtu, un jūs izdarīsit to pašu, Aramis, esmu par to pārliecināts.
— Skaisti, mans draugs, tikai man liekas, ka jūs par mani esat daudz augstākās domās, nekā es būtu to pelnījis īslenībā. Ja es būtu bijis viens pats, es nezinu, vai spētu turp doties, iepriekš nepieņemdams piesardzības mērus. Bel, ja jūs dodaties turp, es no jums neatkāpšos ne soli.
Viņi paņēma savus zirgus un devās uz Ruijilu.
Aloss, pats to neapzinādamies, bija devis labu padomu Aramisam, kuram varēja tikai sekol.
Parlamenta deputāti tikko kā bija atbraukuši uz Ruijilu uЈ slaveno sanāksmi, kula, kā zināms, turpinājās trīs nedēļas un beidzās ar to, ka tika noslēgts šis nožēlojamais miers, kura rezultātā tika apcietināts princi Kondē.
Ruijila bija Parīzes advokātu, tiesas prezidentu, un visādu tiesas izpildītāju pārpildīta, bet no galina puses tur bija sabraukuši dažādi galminieki un gvardes virsnieki. Tāpēc pavisam nebija grūti pazust šādā pūlī, ja nevēlējies tikt pazīts. Bez tam, pateicoties šīm pārrunām, -iestājās pamiers, un neviens neiedrošinātos apcietināt divus augstmaņus, pat, ja tie būtu Frondas barveži.
Mūsu draugiem, savukārt, likās, ka visus nodarbina jautājums, kurš ineteresēja arī viņus pašus. Iejukuši pūlī, viņi cerēja, ka varēs no sarunām kaut ko uzzināt par d'Artanjanu un Portosu. Taču visas sarunas skāra tikai tiesību tikumus un procesus. Atoss nolēma, ka viņiem jādodas tieši pie ministra.
— Mans draugs, — uz lo iebilda Aramiss, — tas, par ko jūs runājat, — ir skaisti, bet piesargieties; mēs šeit esam drošībā likai tāpēc, ka mūs šeit neviens nepazīst. Ja mēs ar vismazāko neuzmanību ļausim sevi pazīt, tad tūlīt pat mēs sekosim pakaļ mūsu draugiem uz akmens maisu, no kurienes mūs pats velns neizpestīs. Mēģināsim ar viņiem sazināties pavisam pa citiem ceļiem. Pēc ierašanās Ruijilā viņi, laikam, tika kardināla nopratināti, bet pēc tam tika nosūtīti uz Sen-Zermēnu. Viņi nav Bastīlijā, par cik Bastīlija atrodas frondēru rokās un lās komendants ir — Brusela dēls. Viņi nav miruši, jo d'Artanjana nāve būtu sacēlusi lielu troksni. Kas attiecas uz Portosu, tad, pēc manām domām, viņš ir nemirstīgs, kā pats Dievs, kaut arī viņš ir mazāk iecietīgs. Tāpēc nekritīsim izmisumā. Paliksim Ruijilā: esmu pārliecināts, ka viņi ir šeit. Bet kas ar jums nolika? Jūs nobālējāt!
— Atcerējos, — Aloss atbildēja drebošā balsī, — ka Ruijilas cietoksnī kardināls Rišeljē kādreiz pavēlēja izbūvēt šausmīgu pazemes cietumu.
— O. esiet mierīgs, — Armiss atbildēja, — Rišeljē bija augstmanis, līdzvērtīgs mums pēc dzimšanas un augtāks pēc ieņemamā amata. Viņš varēja, tāpat kā karalis, nocirst galvu jebkuram pavalstniekam. Bet Mazarīni — izlecējs un spējīgs, vislielākais, kādu paņemt aiz. skausla, kā policists. Tā kā nomierinieties, mans draugs, esmu pārliecināts, ka d'Arlanjans un Portoss ir dzīvi un veseli.
— Tādā gadījumā mums vajag saņemt no prelāta kunga atļauju piedalīties sanāksmē, tad mēs droši varēsim paliki Ruijilā.
— Ar šiem šausmīgajiem tiesas izpildītājiem? Par ko jūs runājat, mans draugs? Vai tiešām jūs domājat, ka viņi apspriedīs d'Artanjana vai Portosa atbrīvošanu? Nē. nē, vajag izdomāt kaut ko cilu.
— Tad, — Atoss, teica, - atgriezīsimies pie pirmās domas: es nezinu citu līdzekli, kā atklāti aiziet nevis pie Mazarīni, bel pie karalienes un
pateikt viņai: „Kundze, atdodiet mums jūsu uzticamos kalpus, bet mums> mūsu draugus".
Aramiss pašūpoja galvu.
— Tas — ir pēdējais līdzeklis, pie tā mēs varēsim griezties jebkurā brīdī, Atos; bet ticiet man, to vajag izmantot tikai ārkārtējā gadījumā. Bet pagaidām turpināsim mūsu meklējumus.
Un abi draugi turpināja savus meklējumus. Turpinādami izjautāšanu, izmantodami visdažādākos iemeslus, vienu par otru viltīgākus, viņi beidzot nokļuva uz kavalērista pēdām, kurš viņus pārliecināja, ka viņš bija tajā daļā, kura nogādāja d'Artanjanu un Portosu uz. Ruijilu. Bez šiem norādījumiem viņi nebūtu bijuši pārliecināti, ka viņu draugi patiešām atrodas Ruijilā. Atoss uzstāja uz. savu priekšlikumu satikties ar karalieni.
— Lai varētu satikt karalieni, — Aramiss viņam teica, — vispirms vajag satikties ar kardinālu. Bet tiklīdz mēs ar viņu satiksimies ar kardinālu, tā mēs uzreiz satiksimies arī ar mūsu draugiem, bet tikai ne tā, kā mēs to būtu vēlējušies. Atzīstos, ka šāda perspektīva mani maz iepriecina. Labāk rīkosimies brīvībā, lai ātrāk sasniegtu mērķi.
— Es satikšos ar karalieni, — Atoss teica.
— Nu ko, mans draugs, ja jūs patiešām esat izlēmis spert šadu neprātīgu soli, tad vismaz brīdiniet mani dienu iepriekš.
— Kāpēc?
— Tāpēc ka es izmantošu šo apstākli, lai aizbrauktu uz Parīzi.
— Pie kā?
— Hm! Kā lai es to zinu… Varbūt pie dc Longvila kundzes. Viņa ir visuvarena; viņa man palīdzēs. Tikai dodiet man ziņu caur kādu, ja jūs apcietinās; tad es izdarīšu visu iespējamo.