D'Artanjanam sāka likties, ka šim cilvēkam varēlu būt slikti nodomi, un viņš jau uzlika roku uz zobena roktura; bet pēc kustības, kādu izdarīja šis cilvēks, noliecoties pāri gultiņai, viņa apmetnis netīšām pavērās un viņš pazina prelāta kungu.
— Tas patiešām ir karalis, — viņš teica, paceļot savu galvu. — Lai Dievs stāv klāt viņa majestātei!
Un visi šie cilvēki, kuri bija ienākuši tik agresīvi noskaņoti, tagad pilnīgā klusumā svētīja šo karaļbērnu.
— Tagad, mani draugi, - teica Planšē, - pateiksimies karalienei un atstāsim viņus.
Visi godbijīgi paklanījās un viens aiz otra klusi, tāpat kā bija ienākuši, aizgāja. Planšē, kurš bija ienācis pirmais, gāja pēdējais.
Karaliene viņu apstādināja.
— Kā jūs sauc, mīļais draugs? — vaicāja viņa.
Planšē pagriezās, izbrīnījies par šādu jautājumu.
. — Jā, — teica karaliene, — man jūs uzņemt bija tāds pats gods, kā uzņemot augstas kārtas princi, — tāpēc es vēlētos zināt jūsu vārdu.
„Jā, — domāja Planšē, — lai vēlāk, varētu man atmaksāt, tāpat kā princim. Liels paldies!"
D'Artanjans sastinga, baidīdamies, ka Planšē, padodoties karalienes glaimiem, nenosauc savu īsto vārdu.
- Jūsu augstība, — cienīgi atbildēja Planšē, — mani sauc Dulorjē, esmu vienmēr jūsu rīcībā.
— Pateicos jums, Dulorjē kungs, — teica karaliene. — Bet ar ko jūs nodarbojaties?
— Es tirgoju audumus, jūsu augstība, uz Burdonē ielas.
— Tas ir viss, ko es vēlējos uzzināt, — teica karaliene, — mēs vēl redzēsimies, Dulorjē kungs.
— Lieliski, — noteica d'Artanjans, — Planšē nav muļķis; uzreiz, redzams, ka viņš ir izgājis labu skolu.
Visi šā dīvainā uzveduma dalībnieki kādu minūti lūkojās viens uz. otru, nesakot ne vārda. Karaliene vēl arvien stāvēja durvīs, d'Artanjans pa pusei iznācis no savas slēptuves stāvēja vēl pie gultiņas, karalis, piepacēlies uz viena elkoņa, gatavs atkal likties gulēt, ja izceltos kaut vismazākais vai aizdomīgākais troksnis; bet nekas vairs nenolika.
Karaliene atviegloti uzelpoja. D'Artanjans noslaucīja pieri. Karalis izlēca no gultas un teica: • — Braucam!
Sājā mirklī ienāca La Ports.
— Nu kā? — jautāja karaliene.
— Jūsu augstība, es viņus pavadīju līdz pašiem vārtiem, — atbildēja kambarsulainis. — Viņi paziņoja saviem biedriem, ka redzējuši karali un karalieni un, ka runājuši ar jums, jūsu augstība, un tagad viņi visi izklīst, ļoti apmierināti un lepni.
— Ak, šie nelieši! — noteica karaliene, — viņi man dārgi samaksās par šo savu nekaunību!
Vēlāk, griezdamās pie d'Artanjana. viņa teica:
— Kungs, man nekad nav bijis neviena tik laba padomdevēja. Turpiniet: kas mums tagad ir darāms?
— La Port, lūdzu pabeidziet viņa majestātes tualeti.
— Tātad mēs varēsim braukt? - jautāja karaliene.
— Kad tikai jūsu augstībai labpatiksies: jums atliek tikai nokāpt pa slepenajām kāpnēm; es jūs gaidīšu pie izejas.
— Ejiet, — teica karaliene, - es jums sekošu.
D'Artanjans nokāpa lejā; karietes stāvēja noteiktā vietā, bet musketieris sēdēja uz bukas.
D'Artanjans paņēma uz. bukas gulošo saini, kur bija Hondī kunga važoņa apmetnis un cepure. D'Artanjans uzlika cepuri un uzmeta uz. pleciem apmetni.
Musketieris nokāpa no bukas.
— Ejiet, — teica d'Artanjans, — atbrīvojiet jusu biedru, kurš apsargā važoni. Pēc tam abi sēžaties zirgos, dodaties uz Tiktonijas ielu, uz viesnīcu „Kaz.iņa'', paņemiet tur manu un di Vallona kunga zirgus, apseglojiet tos un pavadā aizvediet tos uz Kur-la-Rcnu. Ja Kur-la-Rcnā jūs mani vairs ncsatiksiet, tad brauciet uz Sen-Žcrmēnu. Tas viss notiks ar karalienes ziņu.
Musketieris atdevis godu, devās izpildīt uzdevumu.
D'Arlanjans apsēdās uz bukas.
Aiz jostās viņam bija aizbāztas divas pistoles, pie kājām gulēja muskete, t aiz muguras — kails zobens.
Iznāca karaliene; aiz viņas nāca karalis un Anžujas hercogs, viņa brālis.
— Prelāta kariete! — iesaucās karaliene, soli atkāpjoties.
— Jā, jūsu augstība, — teica d'Artanjans, — bet, lūdzu, sēžaties droši; es pats to vadīšu.
Karaliene iesēdās karietē. Karalis un viņa brālis apsēdās karaliei blakus.
— Nāciet, sēžaties, La Port, — teica karaliene.
— Kā, jūsu augstība? — jautāja kambarsulainis. — Es vienā karietē ar jūsu augstību?
— Šodien mēs neievērosim etiķeti, jo runa iet par karaļa glābšanu. Sēžaties, La Port.
La Ports paklausīja.
— Nolaižiet aizkarus, — teica d'Artanjans.
— Vai tas nebūs pārāk aizdomīgi? — jautāja karaliene.
— Esiet mierīga, jūsu augstība, - teica d'Artanjans, man jau ir sagatavota atbilde.
Aizkari tika nolaisti, un kariete sāka ātri braukt pa Rišeljē ielu. Pie sargposteņa viņiem pretī iznāca divpadsmit cilvēki ar komandieri priekšgalā.
D'Artanjans pamāja viņam pienākt tuvāk pie karietes.
— Jūs pazīstat šo karieti? - jautāja viņš seržantam.
— Nē, — viņš atbildēja.
— Tad apskatiet ģērboni.
Seržants pielika lukturi pie karietes durvīm.
— Tas ir prelāta kunga ģerbonis' — viņš iesaucās.
— Tss! Viņš tur ir kopā Gcmcnē kundzi.
Seržants sāka skaļi smieties.
— Laidiet cauri! — viņš pavēlēja. — Es viņus pazīstu.
Pēc tam, pienākdams pie nolaistajiem aizkariem, tcica:
— Vēlu jauki pavadīt laiku, monsinjor.
— Nekauņa! — kliedza viņam d'Artanjans. — Jūsu dēļ es varu pazaudēt šo vietu!
Nočīkstēja vārti, un d'Arlanjans savā priekšā redzēja plašu lauku un lielu platu ceļu. Kariete sāka traukties strauji uz. priekšu.
Pēc minūtēm piecām viņi piebrauca pie kardināla karietes.
— Tas ir viņš! — sauca Portoss.
— Par važoni! — izbrīnījies iesaucās Mazarini.
— Un prelāta kunga karietē! — piebilda karaliene.
— Velns parāvis, d'Artanjana kungs, — teica Mazarīni, — jūs esat nenovērtējams cilvēks.