D'Artanjans un Portoss atveda Atosu un Aramisu viņiem atvēlētajā mājā. To viņiem bija iedevis ģenerālis Kromvels un lajā viņi bija iekārtojušie, iepriekšējā dienā. Šī māja atradās uz ielas stūra, viņai blakus atradās ma/.s dārziņš, bet aiz. ielas stūra — zirgu staļļi.
- Kāpēc mēs neejam iekšā? — jaulāja Portoss.
— Tāpēc, — atbildēja d'Arlanjans, — ka vispirms mums jāuzzina, kn vajag viņu seržantam un kareivjiem no mums.
Seržants kopā ar kareivjiem jau izvietojās dārziņā.
D'Artanjans apjautājās, kas viņiem būtu vajadzīgs.
— Mums pavēlēts, — teica seržants, — palīdzēt jums apsargāt jūsu gūstekņus.
Uz to neko nevarēja iebilst, un d'Artanjanam nācā pateikties par -.ada veida uzmanību. Pateikdamies par palīdzību, d'Artanjans iedeva seržantam vienu kronu, lai viņš varētu iedzerl uz Kromvela veselību.
Seržants atbildēja, ka puritāņi nedzerot, bet kronu žigli ielaida savā kabata.
— Ak, - leica Portoss, — kāda drausmīga diena, dārgo d'Artanjan!
— Ko jūs runājat, Portos! Jūs nosaucat par drausmīgu dienu, kad jūs esat atradis savus draugus?
— Jā, bet pie kādiem apstākļiem?
— Jā, lietas ir sarežģījušās, — teica d'Artanjans, bet vienalga, icicsin mājā un pacentīsimies kaut ko izdomāt.
— Viss ir galīgi sagriezies, — leica Porloss, — un tagad es saprotu, kāpēc Aramiss man tik sirsnīgi ieteica lauzt kaklu šim Mordaunlam.
— Klusāk, — teica d'Artanjans, — neizrunājiet šo vārdu.
— Bet es taču runāju franciski, - tcica Portoss, - bet viņi visi ir angļi.
D'Artanjans ar sajūsmas pilnu skatienu lūkojās uz draugu, kādu viņ?,
patiešām bija pelnījis ar savu izteikto naivumu.
Bel tā kā Portoss skatījās uz viņu, vēl neko nesaprazdams, tad d'Artanjans, pastūmis viņu aiz. pleca, leica.
— Ieiesim.
Porloss iegāja pirmais, bet d'Artanjans viņam sekoja. Viņš cītīgi aizslēdza durvis un klusībā apkampa pēc kārtas abus savus draugus.
Aloss bija ieslīdzis dziļās skumjās. Aramiss klusējot skatījās gan uz Portosu, gan uz. d'Artanjanu, un viņa skatiens bija tik izteiksmīgs, ka d'Artanjans viņu saprata.
— Jūs vēlaties zināt, ka mēs šeit gadijāmics? Kungs, Dievs, las nav grūti izskaidrojams. Mazarīni mums uzticēja nodot vēstuli ģenerālim Kromvelam.
— Bet kā jūs gadījāties kopā ar Mordauntu? - jaulāja Atoss. — Ar to pašu Mordauntu, no kura es jūs tik ļoli brīdināju?
— Un kuram cs jums ieteicu apgriezi kaklu, Portoss? - leica Aramiss.
— Tas viss arī ir Mazarīni dēļ. Kromvels sūtīja Mordauntu pie Mazarīni, bel Mazarīni viņu atkal pie Kromvela. Liktenīga sagadīšanās.
— Jā, jā, jums laisniba, bel šī sagadīšanās mūs pazudina un izšķir. Ko vairs runāt, dārgo Aramis, pakļausimics savam liktenim.
— Tieši otrādi, runāsim par to, velns parāvis! Mēs taču esam zvērējuši viens otram uzticību, ka nekad nepamelīsim draugu nelaimē, pal, ja mēs būsim pretējās ienaidnieku nomelnēs.
— Jā, patiesi naidīgās nometnēs,- teica smaidot Atoss. — Bet, saki man, kādai lietai jūs kalpojat? Ak, d'Artanjan, padomājiet, ko ar jums dara tas neģēlīgais Mazarīni! Vai jūs zināt, kādā noziegumā jūs šodien esat piedalījies? Karaļa kaunpilnā sakāvē un viņa nāvē.
— Oho! — teica Porloss. — Vai jūs lā domājat?
— Jūs pārspīlējat, Atos, - noleica d'Artanjans, - līdz. lam liela vēl nav nonākusi.
— Jūs šaubāties: mēs esam ļoti tuvu tam. Kāpēc saņēma karali gūstā? To, kuru ciena kā valdnieku, nepērk kā vergu. Vai tiešām jūs domājat, ka Kromvels samaksāja par karali Čārlzu Pirmo divsimts tūkstošus mārciņu par lo, lai viņš atkal atgrieztos tronī? Draugi, viņi karali nokaus, bcl las vēl būlu mazāks noziegums, ko viņi varētu izdarīt. Labāk nocirst galvu karalim, nekā iecirst pliķi viņam sejā.
— Nestrīdēšos, las varbūt galu galā arī ir iespējams, — leica d'Arlanjans. — Bet kāda mums tur būtu daļa? Es esmu šeit, jo esmu kareivis, tāpēc, ka es kalpoju saviem pavēlniekiem, tas ir tiem, kas man maksā algu. Es zvērēju uzticību un pildu to. Bcl jūs, kas neesat devuši zvērestu, kā jūs esal šeit nokļuvuši?
— Viscēlsirdīgākajā misijā, kāda vien ir pasaulē, — atbildēja Aloss, — pamesla un neaizsargāta karaļa sargāšanā un aizstāvēšanā. Viņa draugs, sieva un meita parādīja mums lielu godu, piesaucot tieši mūs izpildīt šo misiju. Mēs kalpojām viņam, cik vien bija mūsu spēkos, bel, diemžēl, uzticības mums bija vairāk, nekā reālu iespēju. Jūs varat būt citās domās, d'Artanjan, savādāk skatīties uz. lietām, bet šoreiz es pārmetu jūsu rīcību.
— O! — teica d'Artanjans. — Bcl kāda man var būt daļa par kaut kādu Kromvelu, kurš sacēlies prel savu karali — skolu. Es esmu francūzis un mani las neskar. Kāpēc jūs citu atbildību gribai uzvelt man?
— Patiešām, — apstiprināja Portoss.
— Bet jūs esat galminieks, un visi galminieki — ir brāļi. Bet visu zemju karaļi — ir pirmie pils galminieki. Un jūs, d'Artanjan, esat vecas dzimtas atvase, cilvēks ar slavenu vārdu un drosmīgs kareivis, jūs palīdzat nodot karali kaut kādiem alus darītājiem, drēbniekiem, važoņiem. Ak, d'Artanjan! Kā karavīrs jūs, varbūt, arī izpildījāt savu pienākumu, bet kā galminieks jūs esat vainīgs.
D'Artanjans kožļāja salmu stiebriņu, nezinot, ko atbildēt. Pielika viņam novērst skatienu no Atosa, kā viņa acis sastapās ar Aramisa skatienu.
— Un jūs, Portos, — turpināja Aloss, it kā žēlodams samulsušo d'Artanjanu, — jūs, vislabsirdīgākā dvēsele, labākais draugs, labākais kareivis pasaulē; jūs, kurš pēc savas sirds plašuma būlu varējis piedzimt pie troņa kāpnēm un kuru agri vai vēlu karalis apbalvos pēc nopelniem, jūs, mans dārgais Portos, galminieks no galvas līdz kājām visos savos ieradumos un drošsirdībā, — jūs esat tikpat vainīgs, kā d'Artanjans.