Portoss nosarka, bcl drīzāk no uzslavām, nekā aiz. samulsuma. Tomēr, viņš nolaida galvu, un it kā saprotot savu niecību, teica: \
— Jā, jā, cs domāju, jums ir taisnība, grāf.
Atoss piecēlās.
— Pietiks, — teiea viņš, pieejot pie d'Artanjana un sniedzot viņam roku, — pietiks, nepūšaties, mans dārgais dēls; viss, ko tiku jums teicis, varbūt, nebija teikts tēvišķīgā tonī, toties ar tēvišķīgu mīlestību gan. Ticiet, man būtu bijis daudz vieglāk pateikties jums par izglābšanu, nebilstot ne vārda par savām jūtām.
— Saprotams, saprotams, dārgo Atos, — atbildēja d'Artanjans, stipri spiežot viņa sniegto roku, — bet ne jau visi ir spējīgi uz tik cēlsirdīgām jūtām, kādas ir jums. Kurš gan saprātīgs cilvēks ir spējīgs pamest savas mājas, Franciju, savu audzēkni, jauku jaunekli (niēs viņu redzējām nometnē), un doties — velns zina kur? Jūtas, par kurām jūs runājal, ir skaistas, tik lielā mērā skaistas, ka tās nav piemērojamas visiem mirstīgajiem cilvēkiem.
— Lai kādas tās nebulu, d'Artanjan, - atbildēja Aloss, nepadodoties drauga viltībai, kurš ar tīru gaskonieša izveicību deva mājienu par viņa tēvišķīgajām jūtām un pieķeršanos Raulam, — un, lai ko jūs tagad neteiktu, jūs saprotat sirds dziļumos, ka šis aizrādījums ir taisnīgs. Bet, esmu vainīgs, jo esmu aizmirsis, ka strīdos ar cilvēku, kura gūstā cs atrodos. D'Artanjan, esmu jūsu gūsteknis; un apejaties ar mani kā ar gūstekni.
— Velns lai parauj! — iesaucās d'Artanjans. — Jūs taču labi saprotat, ka nebūsit ilgi manā gūstā.
— Protams, — teica Aramiss, — ar mums, protams, apiesies tāpat, kā ar tiem, kas tika saņemti gūstā pie Filipinām.
— Bet kā ar viņiem apgājās? — jaulāja d'Arlanjans.
— Vienu pusi pakāra, bet otru pusi nošāva, — atbildēja Aramiss.
— Nē, galvoju jums,- teica d'Artanjans, — kamēr es būšu dzīvs, jūs netiksit nedz pakārti, nedz nošauti. Lai tikai viņi pamēģina! Nu ko tc runāt! Redziet šīs durvis, Atos?
— Jā.
— Jūs iziesit pa tām, kad vien jūs to vēlēsities. No šā mirkļa jūs un Aramiss esat brīvi, kā putni gaisā.
— Pazīstu jūs, manu mīļo d'Artanjan, — atbildēja Aloss. — Bet jūs neesat šeit saimnieks: aiz šīm durvīm ir apsardze, d'Artanjan, un jums las zināms tikpat labi, kā man.
— Bet, jūs liksil ar viņiem viegli galā, — teica Portoss. — Vai lad viņu šeit ir daudz? Kāds desmits, ne vairāk.
— Tas būtu sīkums mums četriem, bel diviem las būs par daudz. Nē, ja jau mēs esam sadalījušies, lad mums būs jāmirst. Atceraties liktenīgu piemēru: jūs, d'Artanjan, kurš esat tik neuzvarams, un jūs, Portos, tik stiprs un drosmīgs, jūs cietāl neveiksmi uz Vandomas ceļa. Diemžēl, tagad pienākusi mana un Aramisa liktens stunda. Tomēr nekad agrāk lā nebija noticis, kad mēs turējāmies visi četri kopā. Bet neko darīl, lad vismaz mirsim tāpat, kā nomira Vinlcrs. Kas atliecas uz mani, tad esmu ar mieru bēgi likai četratā.
— Tas nav iespējams, — iebilda d'Artanjans, — jo mēs esam Mazarini dienestā.
— Es lo zinu, lāpēc neccntīšos jūs pierunāt. Mani piemēri un secinājumi, jūs neaizkustināja un neko nepierādīja, tātad, laikam, lie bija pārāk vāji, ja neiedarbojās pal uz lādu sirdi, kāda ir jums Portos.
— Jā, bet pat ja varētu arī iedarboties uz. viņiem, — leica Aramiss, — tad labāk nenostādīt melīgā situācijā mums lik dārgus draugus, kā d'Arlanjans un Portoss. Esiet mierīgi, kungi, mēs jūs neapkaunosim ar ļiavu nāvi. Kas atliecas uz mani personīgi, — tcica Aramiss, — tad esmu laimīgs un lepns, ka eju nāvē ar tādu draugu, kā Aloss. Jūs nekad vēl neparādījāt lik daudz cēlsirdības, kā lagad.
D'Artanjans klusēja; beidzis grauzt salmu stiebriņu, viņš ķērās klāt pie nagiem.
— Kāpēc jūs iedomājaties, ka jūs nogalinās? — jautāja viņš beidzot. — Kāds tam būtu iemesls? Kādu izdevību var gūl no jūsu nāves? Pie tam jūs esat gūslekņi.
— Neprātis, trīsreiz neprātis! — iesaucās Aramiss. — Vai lad tu vēl nepazīsti Mordauntu? Mēs likai vienreiz apmainījāmies ar skatieniem, bet es jau sapratu, ka mēs esam nāvei nolemti.
— Patiešām, man ļoti žēl, ka nesekoju jūsu padomam, Aramis, un nenožņaudzu viņu! — tcica Porloss.
— Alraduši ar ko mani biedēt! — iesaucās d'Artanjans. — Velns lai parauj! Lai tikai viņš mēģina man pienākt tuvāk, es viņu kā odzi saspiedīšu. Kāpēc bēgt, tas taču nav vajadzīgs; galvoju, ka šeit jūs esat tikpat lielā drošībā, kā divdesmit gadus atpakaļ, ja jūs būtu atradies, Atos, uz. Ferī ielas, bcl jūs, Aramis, uz Vož.īrāra ielas.
— Skatieties, — teica Atoss, pastiepjot roku pie viena no režģotajiem logiem, kas atradās istabā, — tūlīt viss noskaidrosies; lūk, viņš ir klāt.
— Kas?
— Mordaunts.
Patiešām, paskatījies uz turieni, kurp rādīja Atoss, d'Artanjans ieraudzīja strauji tuvojošos jātnieku zirgā.
D'Artanjans metās ārā no istabas.
Portoss gribēja viņam sekot.
— Palieciet šeit, — teica viņam d'Artanjans, — un nenāciet ārā ātrāk, kamēr nedzirdēsit pie durvīm klusus, ļoti ātrus un ritmiskus piesitienus.
XV
Kungs Jēzus
Piebraucot pie mājas, Mordaunts ieraudzīja d'Artanjanu, sēžot uz sliekšņa, bet kareivjus, kuri, nenoņemdami no sevis ieročus, ērti izkārtojušos dārzā zālītē.
— Ei, — iesaucās viņš, aizelsies no ātrās braukšanas, — vai gūstekņi vēl ii šeit?
— Ja, kungs, — atbildēja seržants, ātri uzlekdams kājās un sveicinot viņu ar cepuri; karavīri sekoja viņa piemēram.
— Lieliski, atvediet tos konvoja pavadībā uz manu dzīvokli.
Kareivji sagatavojās izpildīt pavēli.
— Kas jums būtu vajadzīgs no viņiem? — jautāja d'Arlanjans, pieņemot viltīgi izmējīgu izskatu, kādu viņu jau pazīst mūsu lasītājs. — Paskaidrojiet man, kas ir noticis?
— Noticis, — atbildēja Mordaunts, — ir tas, ka cs pavēlēju, kā jūs jau dzirdējāt, sargkareivjiem aizvest viņus uz. manu dzīvokli.