— Bet kāpēc? — jaulāja d'Arlanjans. — Atvainojiet manu ziņkāri, bel jūs pats saprotat, ka man ļoti gribas zināt, iemeslu tādam rīkojumam.
— Tāpēc ka šie gūstekņi lagad pieder man, — vīzdegunīgi atbildēja Mordaunts, — un lagad cs varu izrīkoties ar viņiem pēc saviem ieskatiem.
— Atvainojiet, atvainojiet, jaunais cilvēks, — pārtrauca viņu d'Artanjans, — man liekas, ka jūs maldāties; gūstekņi parasti pieder tiem, kuri viņus saņem gūstā, bet ne tiem, kuri noskatās uz lo. Jūs varējāt ņemt gūstā savu tēvoci lordu Vinteru, ja es nemaldos; bcl jūs devāt priekšroku nokaut viņu, un lieliski. Mēs ar di Vallona kungu arī varējām nokaut šos divus galminiekus, bcl mēs devām priekšroku sagūslīšnai; kas kuram palīk.
Mordaunla lūpas kļuva bālas.
D'Artanjans, juzdams, ka notikumi pagriežas viņam nevēlamā gultnē, sāka viegli bungot ritmiski pa durvīm.
Pie pirmajiem šīs mūzikas piesitieniem, Portoss iznāca ārā un nostājās blakus savam draugam, pie kam viņa kājas stāvēja uz sliekšņa, bet galva atdūrās pret durvju stenderes augšu.
Šis manevrs nepaslīdēja Mordaunla vērīgumam garām.
— Kungs, - viņš iekarsis leica, — jūsu pretošanās ir bezcerīga. Šie gūstekņi ir tikko kā aldoli ar virspavēlnieka plivera Kromvela ziņu un svētību.
Šie vārdi bija kā zibens spēriens no skaidrām debesim. D'Arlanjariam sāka dunēt galvā, bel acīs viss satumsa; viņš saprata jaunekļa ļaunos nolūkus, un viņa roka neviļus sniedzās pēc zobens.
Portoss klusēdams sekoja d'Artanjana kustībām, gatavs jebkurā mirklī sekot viņa piemēram.
Portosa skatiens drīzāk satrauca d'Artanjanu, nekā nomierināja. Viņš jau sāka nožēlot, ka bija pārsteidzīgi ķēries pie rupjā fiziskā spēka pielietošanas mēģinājuma, kad vajadzēja pielietot likai villibu.
«Atklāta pretošanās, — viņš ātri domāja, — mūs visus pazudinās; draugs mans, d'Artanjan, parādi šim čūskulēnam, ka lu, ne likai esi gudrāks par viņu, bel arī viltīgāks par viņu".
— Ak, — izdvesa viņš, godbijīgi klanoties Mordaunlam, — kāpēc jūs, kungs, to nepateicāt mums agrāk? Tātad jūs esal atgriezies no slavenā mūsu laiku karavadoņa — ģenerāļa Olivera Kromvela kunga?
— Jā, es nāku tieši no viņa, — tcica Mordaunls, nokāpjot no zirga un nododot to vienam no kareivjiem.
— Kāpēc jūs to neteicāt uzreiz? — turpināja d'Artanjans. — Visa Anglija noliec galvu šā cilvēka priekšā un, ja jūs nākat viņa vārdā, man atliek tikai paklausīt. Ņemiet viņus, kungs, šie gūstekņi ir jūsu.
Mordaunts nomierinājās, bet satriektais Portoss ar izmisuma un neizpratnes pilnu skatienu vērās d'Artanjanam sejā. Viņš jau iepleta muti, lai sāktu runāt…
Bet d'Arlanjans uzkāpa viņam sāpīgi uz kājas, un Portoss uzreiz uzminēja, ka draugam ir padomā kaut kāds viltīgs gājiens.
Mordaunts, jau uzkāpis ar kāju uz sliekšņa, gatavojās ieiet mājā, paejot abiem draugiem garām un vedot sev lidzi apsardzi, kurai viņš padeva zīmi viņam sekot.
— Esmu vainīgs, — apstādināja viņu d'Artanjans, ar ļoti laipnu smaidu uz lūpām, un uzliekot roku viņam uz pleca. — Ja slavenais ģenerālis Olivers Kromvels ir atdevis jums šos gūstekņus, lad, protams, jums ir rakstiski apstiprināts akls par šo gūstekņu nodošanu.
Mordaunls asi pagriezās pret d'Artanjanu. >
— Ceru, ka viņš jums iedeva kaul vai kādu zīmīti, kas apstiprina viņa rīcības pareizu izpildi? Esiet tik laipns man uzrādīt šo. zīmīti; lā man noderēs par apstiprinošu attaisnojumu gūstekņu izdošanā. Savādāk, jūs pats saprotat, kaut arī es esmu pārliecināts par ģenerāļa Kromvela labajiem nolūkiem, viss las var izvērsties par netīru darījumu.
Apzinoties savu kļūdu, Mordaunts atkāpās atpakaļ un nikni skatījās uz d'Artanjanu, kurš skatījās viņam preli ar vislaipnāko smaidu sejā.
— Jūs man neticat, kungs?— jautāja Mordaunls. — Tā ir apvainošana.
— E:s! — iesaucās d'Arlanjans. — Lai es šaubītos par Mordaunla kunga vārdiem! Kungs, sargi mani! Es jūs uzskatu par ļoli cienīgu un uzticīgu galminieku. Bet atļaujiet man būt pavisam atklātam, — turpināja d'Arlanjans ar tikpat naivu sejas izteiksmi.
— Sakiet, kungs, — leica Mordaunts.
— Di Vallona kungs ir bagāts: viņam ir četrdesmit tūkstošu livru ienākumu gadā, tāpēc viņš nedzenas pēc naudas. Es runāšu tikai par sevi.
— Kas tālāk, kungs?
— Tad, lūk, kungs, es neesmu bagāts. Pie mums Gaskonijā nabadzību nenopeļ. Tur nav bagātnieku, un pal pieminot godājamo Anrī Celurlo, Gaskonijas .karali, līdzīgi, tāpat kā viņa majestāti Filipu Ceturto, Spānijas karali, nekad un nevienam no mums nebija ne graša kabatā.
— lzbeidziet, kungs, — pārtrauca viņu Mordaunls, — cs redzu, kurp jūs liecaties, un, ja mani minējumi būs pareizi, tad mēs ātri vien atrisināsim šo jautājumu.
— O, es vienmēr jūs esmu uzskatījis par ļoti gudru cilvēku, — teica d'Artanjans. — Tad, lūk, kas par lietu, nu jau es atzīstos jums pavisam atklāti. Esmu vienkāršs virsnieks, kurš uzkalpojies no vienkārša kareivja. Es pelnu likai ar sava zobena cirtieniem, bel tas nozīmē, ka es arī dabūju tos daudz vairāk, nekā bankas zīmes. Šodien man paveieās sagūstīt divus francūžus, kuri man liekas augstas kārtas, divus kavalierus ar Goda ordeņiem zīda lentās, un es jau domās teicu sev: „Tagad esmu bagāts". Es teicu: divus, tāpēc ka di Vailons, kā jau es teicu ir turīgs cilvēks, vienmēr piekāpjas man savos gūstekņos.
Naivā d'Artanjana muldēšana pavisam nomierināja Mordauntu. Viņš pasmaidīja, ka ir sapratis, par ko iet runa, un pavisam maigi atbildēja:
— Es tūlīt atgādāšu jums rakstisku pavēli par diviem tūkstošiem pistoļu. Bet tagad ļaujiet man aizvest gūstekņus.
— Nevaru, — iebilda d'Arlanjans. — Ko jums nozīmē pagaidīt kaut kādu pusstundu? Es mīlu kārtību, kungs, izpildot vispirms visas formalitātes.
— Jūs aizmirstalies, kungs, — asi iesaucās Mordaunls. — Es šcil komandēju, un varu pielietot savu varu.