— Ak, kungs, — leica d'Artanjans, tikpat laipni smaidot Mordauntam, — uzreiz redzams, kaut arī jūs kopā ar mani un di Vallona kungu ceļojāt tik ilgu laiku kopā, jūs, diemžēl ļoli slikti iepazināt mūs. Mēs esam galminieki, un pie tam vēl varam tiki galā ar jums un jūsu desmit karaivjiem. Lūdzu jūs, Mordaunla kungs, netielējaties; kad ar mani sāk strīdēties un pielido! prel mani spēku, cs palieku nevaldāms, kā vērsis, bet mans draugs, di Vallona kungs, — turpināja d'Artanjans, — mēdz būt vēl spītīgāks un nevaldāmāks par mani. Vēl es jūs lūdzu neaizmirst, ka mēs esam kardināla Mazarīni kunga sūtņi, kurš savukārt ir karaļa uzticības persona. Tādā veidā, mēs pārslāvjam kardināla un Francijas karaļa intereses, būdami šeit, sūlņu veidā, tātad mēs esam neaizskaramas personas. Es ceru, ka šis fakts likpal labi zināms ari ģenerālim Olivcram Kromvclam, kurš tāpat ir ļoti liels politiķis un karavadonis. Atnesiet, lūdzu, no viņa rakstisku pavēli. Tas jums neko nemaksā, cienījamais Mordaunla kungs!
— Jā, rakstisku pavēli, — apliecināja d'Artanjana gribu Portoss, tagad saprotot viņa nodomus. — Vairāk mēs neko nevēlamies.
Neskatoties uz visu savu vēlēšanos pielietot fizisko spēku, Mordaunls labi saprata d'Artanjana vārdu nozīmi. Pie tam viņš zināja d'Artanjana reputāciju, un, atcerēdamies par šī rīta uzvaru, viņš kļuva domīgs. Nezinādams, kādas īstenībā draudzības saite.-, vieno šos četrus cilvēkus, viņš noticēja, ka d'Artanjanu uztrauc izpirkuma maksa, un tas viņu nomierināja.
Tāpēc viņš nolēma atvest ne likai ģenerāļa Olivera Kromvela rakstisku apstiprinājumu, bel ari zīmi par diviem tūkstošiem pistoļu, — summu, kādā Mordaunts novērtēja savus gūstekņus.
Viņš uzlēca zirgā un, pavēlējis seržantam ar kareivjiem uzcilīgi pieskatīt gūstekņus, aizjāja pa ceļu atpakaļ, drīz vien izgaisdams no redzesloka.
— Lieliski! — teica d'Arlanjans. Ceturtdaļstunda turp, lai aizbrauktu lidz teltij, un tikpat daudz, lai atgrieztos. Tas ir vairāk, kā varētu vēlēties.
Nemainot sejas izteiksmi, d'Artanjans vērsās pie Portosa. No malas varēja padomāt, ka viņš vel turpina iesākto sarunu.
— Mans draugs, Portos, — teica viņš nenovēršot acis no Portosa, — klausieties mani uzmanīgi… Vispirms, ne vārda par to, ka šeit notika. Lai viņi nezin par mūsu pakalpojumu viņiem.
— Labi, saprotu, — teica Portoss.
— Ejiet uz stalli un uzmeklējiet lur Mušketonu; apseglojiet zirgus, ielieciet ceļa somās pistoles un izvediet zirgus sānicliņā, tā, lai varētu uzreiz tikai ielekt seglos. Par visu pārējo cs parūpēšos pats.
Portoss, kurš pilnībā uzticējās draugam, ne vārda nesakot pretī, jau pagriezās, lai izpildītu rīkojumu.
— Es eju, — viņš leica, — bel tikai, vai man neieiet vel pie draugiem?
— Nē, tas būtu lieki.
— Tādā gadījumā, lūdzu paņemiet manu maciņu, kuru cs aizmirsu uz kamīna dzegas.
— Esiet mierīgs.
Porloss lēni un nosvērti devās uz stalli. Kad viņš gāja garām kareivjiem, lie kaut arī Portoss bija francūzis, ar skaudību un sajūsmu skatījās uz viņa lielo augumu un atlētisko slāvu. Aiz mājas stūra viņš satika Mušketonu, kuram lika iet viņam līdzi. Pa to laiku d'Arlanjans, svilpodams dziesmiņu, kuru sāka dziedāt, likko kā aizgāja Porloss, atgriezās pie saviem draugiem.
— Dārgo, Atos, cs apdomāju jūsu vārdu, un nospriedu, ka jums bija taisnība. Es nožēloju, ka iesaistījos šajā pasākumā. Jums taisnība: Mazarini — ir viltnieks. Tāpēc es nolēmu bēgt kopā ar jums. l.ieki daudz runāt; esiet gatavi. Neaizmirstiet savus zobenus: tic alrodas istabas stūrī, viņi jums ceļā varēs ļoli noderēt. Jā, bcl kur tad ir Portosa maciņš? Lūk, viņš, teicami.
Un d'Artanjans ielika maciņu sev kabalā. Abi draugi izbrīnījušies skatījās uz d'Artanjanu.
— Ko jūs tā brīnāties, sakiet man? - jautāja d'Artanjans. - Esmu maldījies, bet Aloss man atvēra acis uz. visu notiekošo. Panācict šurp.
Abi draugi pienāca.
— Redzat lo ielu? - jautāja d'Artanjans. - Turp atvedīs zirgus. Jums jāiziel no mājas un jānogriežas pa kreisi un, tad liela būs darīta — jūs uzlcksiei zirgos un laidisitiet prom. Neaizmirstiet manu signālu, las būs sauciens „Kungs Jēzus!"
— Vai jūs dodat savu vārdu, ka bēgsit kopā ar mums? - jaulāja Atoss.
— Zvēru pie Dieva.
— Labi,— leica Aramiss, — cs jūs sapratu: pie vārdiem: „Kungs Jēzus!" — mēs izejam no istabas, nodrošinām sev brīvu ceļu, skrienam pie zirgiem, sēžamics un jājam, cik ir spēka. Vai tā?
— Lieliski.
— Redzat, Aramis, es vienmēr esmu teicis, ka d'Artanjans — labākais no mums, — tcica Atoss.
— Nu, lūk, tagad jūs man glaimojat! — iesaucās d'Arlanjans. — Atļaujiet jūs atstāl.
— Bel jūs taču bēgat kopā ar mums, vai ne lā?
— Protams. Neaizmirstiet par signālu: ,.Kungs Jēzus".
Un d'Artanjans izgāja no istabas lajā pašā līganā gaitā, svilpojot lo pašu melodiju, kuru bija pārtraucis, ienakdams pie draugiem istabā.
Kareivji sēdēja un spēlēja, citi gulēja, bel divi sēdēja maliņā un falšā balsī dziedāja psalmu: „Supcr flumina Babylonis".*
D'Artanjans piesauca sev klāt seržantu.
— Uzklausiet, cienītais, ģenerālis Kromvels atsūtīja pēc manis Mordauntu. Es došos projām, bet jūs lūdzu cieši uzraudzīt gūstekņus.
Seržants māja ar rokām, ka nesaprot franciski.
Tad d'Arlanjans ar žestu un dažādu zīmju palīdzību centās paskaidrot savu prasību.
Seržants piekrītoši pamāja ar galvu.
D'Artanjans devās uz zirgu staļļiem un atrada lur visus trīs zirgus jau apseglotus, lai skaitā arī savējo.
— Paņemiet kairs pavadā pa vienam zirgam, — leica viņš Portosam un Muškclonam, izjājiet ārā no staļļa un nogriežaties pa kreisi, lai Atoss un Aramiss varēlu jūs redzēt pa logu
— Un lad viņi nāks? — jautāja Porloss.
— Uzreiz.
— Jūs ncaiz.mirsāl manu naudas maciņu?
— Esicl mierīgs.
— Lieliski!
Porloss un Mušketons, katrs, vedot pavadā pa zirgam, devās uz norādīto vielu.