Pa lo laiku d'Arlanjans, palicis viens, paņēma šķiltavas, uzšķīla uguni un aizdedzināja ar to nelielu trana gabaliņu. Pēc tam viņš uzlēca savam zirgam mugurā un, piebraucis pie atvērtajiem vārtiem, apstājās pie kareivjiem. Šeit, glāstot zirgu pie kakla, viņš nemanāmi ielika viņam ausī mazu gabaliņu
Pie Babilonijas krastiem" (lai.)
ai/dcd/inālā trana. Tikai tāds labs jātnieks, kā d'Artanjans, varēja izšķirties par tādu soli. Sajūtot deguma sāpes, zirgs, uzmeties uz pakaļkājām, un no sāpēm iczvicdzics, sāka skriet kā traks.
Kareivji, lai zirgs viņus nesamitu, metās bēgt uz visām pusēm.
— Pie manis! Pie manis! — kliedza d'Artanjans. — Turiet! Turiet! Mans zirgs palicis traks!
Patiešām zirgam acis kļuva sarkanas un uz lūpām parādījā putas.
— Pie manis! - turpināja saukt d'Arlanjans, redzot, ka kareivji vēl nevar izšķirties vai drīkst pamest posteni. - Pie manis! Palīgā! Viņš mani nositīs. Kungs Jēzus!
Tikko kā d'Arlanjans izkliedza šos vārdus, kā atvērās durvis un 110 tām izskrēja Aloss 1111 Aramiss ar kailiem zobeniem rokās. Pateicoties d'Artanjana izdomai ceļš bija brīvs.
— (iūstekņi bēg! Gūstekņi bēg! — sauca seržants.
— Turiet! Turiet! — kliedza d'Artanjans, atlaižot zirga pavadu.
Iekarsušais zirgs mciās ar milzīgu spēku uz priekšu, nosizdams gar zemi
divus kareivjus.
— Stāvi! Stāvi! — kliedza kareivji, ķeroties pie ieročiem.
Bet gūstekņi, nezaudējot ne mirkli dārgā laika, metās zirgos un pilnos auļos jāja uz. tuvākajiem pilsētas vārtiem. Ceļa vidū viņi pamanīja Grimo un Blezuā, kuri meklēja savus kungus pa visu pilsētu.
Atoss pametot likai vienu zīmi ar roku, uzreiz visu izskaidroja savam kalpam Grimo. Aptverot visu vienā mirklī, viņi metās pakaļ saviem kungiem un, kā viesulis, visi drāzās uz. priekšu pa ielu. D'Artanjans jāja pēdējais savā zirgā, visu laiku uzsaukdams saviem biedriem. Bēgļi jāja tādā ātrumā, ka panesās garām apsardzei tā, ka viņi pal nepaspēja aptvert notiekošo, un braucēju bara priekšā pavērās liels plašs lauks.
Pa to laiku kareivji turpināja kliegt: ,.Stāviet! Stāviet!", bel seržants, sapratis, ka viņu vienkārši ir apveduši ap stūri, plēsa sev matus no galvas.
Šajā pašā mirklī tālu uz ceļa parādījās jātnieks, kurš jādams ātros auļos, vicināja rokās baltu papīra lapu.
Tas bija Mordaunts, kurš beidzot atgriezās ar rakstisku apstiprinājumu no Kromvela.
— Kur gūstekņi? — viņš kliedza, nolēkdams no zirga.
Seržants nebija spējīgs izteikt ne vārda; viņš klusējot pamāja uz. atvērtajām mājas durvīm un tukšo istabu.
Mordaunts metās uz tukšo istabu, un tad, visu uzreiz saprazdams, izdeva tādu sāpju kliedzienu, it kā viņam sirds būtu izlekusi no krūtīm, un nokrita bez. dzīvības pazīmēm uz akmens sliekšņa.
XVI
Kur tiek pierādīts, ka vissarežģītākajās situācijās drosmīgi cilvēki nezaudē vīrišķību, bet veseli vēderi — apetīti
Mazā cilvēku grupiņa trakā ātrumā nesās uz priekšu, pārpeldēdama viņiem nepazīstamu upi, kā arī atstājot pa kreisi tālu aiz sevis pilsētu, kuru Atoss uzskatīja par Dargemu.
Pa visu braukšanas laiku neviens vārds netika ne reizi izteikts un ne reizi neviens netika atskatījies atpakaļ.
Beidzot viņi pamanīja tālumā mežu, un pēdējo reizi uzšaujot ar piešiem zirgiem sānos, traucās turp.
Šeit, koku un krūmāju aizsega, viņi varēja apstāties, lai apspriestu savu situāciju. Zirgus, nenoņemot tiem seglus, palaida ganīties turpat zālājā, kurus uzdeva uzraudzīt abiem sulaiņiem, bet Grimo tika nostādīts sardzē.
— Atļaujiet apskaut jūs, mans draugs! — iesaucās Atoss, teikdams šos vārdus d'Artanjanam. — Jūs esat mūsu glābējs, un mēs visi lepojamies ar jums, kā ar īstu varoni.
— Atosam ir taisnība: es arī nevaru vien nobrīnīties jūsu veiklībai un izdomai, — piebilda Aramiss, apskaudams savu draugu. — Kādus tikai varoņdarbus jūs varētu veikt ar jūs prātu, aso redzi un dzelzs roku, kalpojot gudram un cienīgam cilvēkam!
— Tagad, — teica gaskonietis, — kad viss mums tik veiksmīgi ir beidzies, esmu gatavs pieņemt jūsu uzslavas un laipnības gan par sevi, gan par Portosu. l-aika mums ir daudz, tāpēc varat turpināt tādā pašā garā.
D'Artanjana vārdi atgādināja draugiem, ka viņi parādā ir arī Portosam par savu izglābšanos, un viņi karsti spieda viņam roku.
— Tagad viss prātīgi jāpārspriež, — teica Aloss, — mums nevajag vairs bēgt, kur acis rāda, bet jāizstrādā sava taktika. Ar ko mums būtu jāsāk?
— Ar ko jāsāk? Velns parāvis, to nav grūti izdomāt.
— Ja nav grūti, tad pasakiet, d'Artanjan!
— Mums jāliek līdz pirmajai ostai un, sametot mūsu nabadzīgos naudas līdzekļus, jānoīrē kuģis, kurš mūs aizveslu uz Franciju. Personīgi es ziedošu visu naudu, kura man ir līdz pēdējam grasim. Dzīvība — pats dārgākais, kas mums ir, bet mūsu dzīvība, vajadzētu vaļsirdīgi atzīties^ pašreiz karājas mata galā.
— Bet kādas jūsu domas, di Vallon? — jautāja Atoss.
— Esmu pilnīgi vienis prātis ar d'Artanjanu, — teica Portoss. — Šī zeme, kuru sauc par Angliju, ir vienkārši viena riebīga zeme.
— Jūs cicši esat nolēmis aizbraukt? — jautāja Atoss d'Artanjanam.
— Protams, velns pārāvis, — viņš teica. — Nezinu, kas gan mani šeit vēl varētu aizturēt.
Atoss saskatījās ar Aramisu.
— Nu ko, brauciet, mani draugi, — ar dziļu nopūlu teica Atoss.
— Kā brauciet?'— iesaucās d'Artanjans. — Jūs gribējāt teikt: brauksim?
— Nē, mans draugs, — teica Atoss. — Mums būs jāšķiras.
— Jāšķiras! — noteica Portoss. — Kāpēc mums būtu jāšķiras, ja mēs atkal esam visi kopā?
— Tāpēc, ka jūs savu uzdevumu esat izpildījuši un varat, jums pat vajag atgriezties Francijā, bcl mēs savu uzdevumu nepaveicām.