— Kā — nepaveicāt? — jautāja d'Artanjans ar dziļu neizpratni skatīdamis uz Atosu.
— Jā, mans draugs,— īsi atbildēja Atoss. — Mēs atbraucām uz šejieni, lai aizstāvētu karali Čārlzu Pirmo; mēs viņu slikti sargājām, tāpēc tagad mums vajag viņu glābt.
— Glābt karali? — iesaucās d'Artanjans, lūkojoties te uz vienu, te uz otru draugu.
Tie apstiprinoši māja ar galvu.
D'Artanjans ar dziļu līdzjūtību lūkojās savos draugos, viņam likās, ka viņi varbūt sāk jukt prātā.
— Vai tiešām jūs runājat nopietni? — jautāja d'Arlanjans. — Karalis ir veselas armijas ielenkumā, kura viņu ved uz Londonu. Šo armiju vada miesnieka dēls Harrisons. Tiklīdz karalis tiks nogādāts Londonā, tā notiks tiesa. Par to es varu galvot, par cik to visu dzirdēju tieši no Olivera Kromvela, tāpēc zinu, ka tā notiks.
Atoss no jauna saskatījās ar Aramisu.
— Pēc tiesas sprieduma iznešanas lēmums liks uzreiz izpildīts, - turpināja d'Artanjans. — Puritāņu kungi nemīl atlikt savas lietas uz ilgu laiku!
— Bet kā jūs domājat, kāds būs spriedums? — jautāja Atoss.
— Baidos, ka nāvessods: nemiernieki pārāk ilgi cīnījās pret karali Čārlzu Pirmo, lai varētu cerēt uz. viņa apžēlošanu, un viņiem atliks tikai viens līdzeklis — iznīcināt viņu. Vai tad jūs nezināt, ko teica Olivers Kromvels, kad apmeklēja Parīzi, kas viņam parādīja Vensenes pili, kur bija ieslodzīts princis Vandoms?
— Ko tad viņš tādu pateica? — jautāja Portoss.
— Kad tev ir darīšana ar prinčiem, tad skarties drīkst tikai pie viņu galvām.
— Es biju to dzirdējis, — teiea Atoss.
— Vai tad jūs domājat, ka lagad, kad viņi to ir saņēmuši gūstā, viņi atkāpsies no saviem uzskatiem?
— C) nē, es jums piekrītu. Bet, tad vēl jo vairāk mēs nevaram pamest karali, kad viņam draud lādas briesmas.
— Atos, jūs jūkat prātā!
— Nē, mans draugs,— viņš atbildēja. — Lords Vinters bija atbraucis mums pakaļ uz Franciju un atveda mūs pie karalienes Hcnriettas. Viņas augstība parādīja mums lielu godu, lūdzot mani un d'Erblē kungu par sava dzīvesbiedra aizstāvjiem; mēs devām karalienei vārdu, un ar šo vārdu mēs esam atdevuši viņai visu. Mēs atdevām viņas rīcībā savus spēkus, savas spējas — vārdu sakot, savu dzīvi. Mums tagad ir jāizpilda dotais solījums. Kā jūs domājat d'Erblē?
— Jā, — apstiprināja Aramiss, — mēs apsolījām.
— Bez tam, — turpināja Atoss, — mums ir vēl viens iemesls; klausieties uzmanīgi. Francijā viss ir zaudējis savu vērtību. Mums ir desmitgadīgs karalis, kurš pats vēl nezin, ko viņš vēlas; mums ir karaliene, kura ir iedegusies savā mazliet aizkavējusies kaislē; mums ir ministrs, kurš vada valsti, kā vienu lielu fermu, tas ir aizņemts tikai ar lo, kā vairāk izspiest zeltu no tās ar itālieša izveicību un intrigām; mums ir prinči, kuri stāv egoistiskā opozīcijā un panāk tikai to, ko spēj atņemt Mazarīni, las ir mazliet zelta vai mazliet varas. Es viņiem kalpoju, ne lāpēc, ka mīlu viņus (pašam Dievam ir zināms, ka es viņus cienu tik daudz, cik viņi ir vērti īstenībā, bet īstenībā viņi ir vērti ļoli maz), bet pēc viņu uzskatiem. Šeit es sastapu pavisam kaul ko citu; šeit es ieraudzīju paliesu nelaimi savā ceļā, nelaimi, kura piemeklēja karali un aizskar visas Eiropas likteni; un cs nolēmu kalpot šim karalim. Ja mums izdosies viņu glābt, tas būs lieliski, ja mēs mirsim par viņu, tas būs cēlsirdīgi.
— Bet jūs jau tagad zinai, ka jūs iesit bojā, — teica d'Artanjans.
— Mēs baidāmies, jā, bet bēdājamies tikai par lo, ka tas notiks tālumā no jums.
— Ko tad jūs darīsit svešā un jums naidīgā valsti?
— Jaunībā cs daudz ceļoju pa Angliju, lāpēc brīvi runāju šīs zemes valodā; Aramiss arī mazliet pārzin šo valodu. O, ja jūs vēl būtu kopā ar mums, draugi! Apvienojoties no jauna pec divdesmi gadu atšķirtības, mēs četratā ar jums, d'Artanjan, un ar jums, Portos, varēlu cīnīties ne tikai ar Angliju, bel ar veselām trim karaļvalstīm.
— Un jūs apsolījāt karalienei Henriettai, — turpināja neiecietīgi d'Artanjans, — ka jūs iekļūsit Taūerā, sakausit simts tūkstošus kareivju un tos uzvarēsit, neskatoties uz tautas gribu un tāda cilvēka godkāri, kā Kromvels? Jūs neesat redzējuši šo cilvēku — nedz. jūs Atos, nedz jūs Aramis. Ziniet, viņš ir ģeniāls cilvēks, kurš man atgādina mūsu kardinālu
— ne šo, bel to, lielo cilvēku. Vai jūs neuzņematies uz sevi pārāk daudz. Es jūs lūdzu, nenesiet veltīgu upuri, Atos. Kad es uz jums skatos, tad man liekas, ka redzu pilnīgi saprātīgu cilvēku; bet, kad paklausos jūs, tad pavisam jucis. Palīdziet taču man, Portos. Ko jūs domājat par to visu? Sakiet atklāti.
— Neko labu, — atteica Portoss.
— Klausieties, — turpināja d'Arlanjans, dusmojoties, ka Atoss neieklausās viņa vārdos, bet tikai savai iekšējai balsij. — Es nekad nedodu sliktus padomus. Tad ticiet, jūsu misija ir beigusies, beigusies godam. Atgriežaties Francijā kopā ar mums!
— Mans draugs, — tcica Aloss, — mūsu lēmums nav grozāms.
— Varbūt jums ir vēl kādi iemesli, kurus mēs vienkārši nezinām?
Atoss pasmaidīja.
D'Artanjans, uzsizdams sev pa ceļgaliem, sāka dot daudz un dažādu piemēru, kādi tikai viņam ienāca galvā. Bet Atoss par visu tikai smaidīja
— mierīgi un nepiekāpīgi, bet Aramiss tikai šūpoja galvu.
— Nu, labi jau, labi! — beidzot iesaucās d'Artanjans, izejot no tā saspringuma, kurš viņu vēl turēja grožos. — Lai ir pēc jūsu prāta! Ja jau jūs to tik noteikti vēlaties, lad noliksim arī savus kaulus šajā riebīgajā zemē, kur vienmēr ir auksts, kur migla skaitās — labs laiks, lietus — kā migla, kur saule līdzīga mēnesim, bet mēnesis sieram. Vispār, vai nav vienalga, kur miri: šeil vai kaut kur citur?
— Un neaizmirstiet, dārgais draugs, — teica Atoss, — ka šeil vajadzēs mirt pirms laika.
— Hā! Drusciņ ātrāk, drusciņ vēlāk, vai vēris ir par to runāt?
— Bel es jau tā visu laiku brīnos, kā mēs vēl esam dzīvi, — domīgi noteica Portoss.