— Neuztraucieties, Portos, nāve neliks uz. sevi ilgi gaidīt, — teica d'Artanjans. — Tātad, nolemts, ja Porloss neiebilst…
— Es, — leica Porloss, — esmu ar mieru uz visu, kas jums ir izlemts… Pie tam es atrodu, grāfa de La Fēra vārdus par skaistiem.
— Bel jūsu nākotne, d'Artanjan? Jūsu godkārīgie mērķi, Portos?
— Mūsu nākotne un mūsu godkārīgie mērķi! — atbildēja d'Arlanjans kaut kādā savādā satraukumā. — Kur nu mums par to vairs domāt, ja mēs glābjam karali? Kad karalis būs glābts, sasauksim kopā visus draugus.
sasitīsim puritāņus, iekarosim Angliju, atgriezīsimies Londonā, uzsēdināsim karali uz troņa…
— Un viņš mūs iecels par hercogiem un pēriem, — piebilda Portoss, un acis viņam icgailējās, kaut arī nākotne nemaz, nebija līdzīga šādai pasakai.
— Vai arī viņš aizmirsīs par mums, — noteica d'Arlanjans.
— O! — nočukstēja Portoss.
— Vai tad tā jau nav bijis, dārgo Portos? Man, liekas, ka mēs kādreiz izdarījām Austrijas Annai lielu pakalpojumu, tiesa, drusku niecīgāku par šo, kuru mēs lagad gribam sniegt Čārlzam I. Bet tas netraucēja karalienei Austrijas Annai aizmirst mūs uz veseliem divdesmit gadiem.
— Un tomēr, d'Artanjan, - teica Atoss, — vai tad jūs nožēlojat to, ka izdarījāt viņai toreiz pakalpojumu? .
— O nē! — teica d'Arlanjans. — Atzīstos pat, ka šis atmiņas mani nomierināja manas dzīves vissāpīgākajos brīžos.
— Lūk, redzat, d'Artanjan, valdnieki var būt nepateicīgi, bet Dievs nekad.
— Ziniet, Atos, — teica d'Arlanjans, — ja jūs būtu satikuši velnu zemes virsū, tad jūs spētu viņu aizraut uz paradīzi.
— Un tā?.. - teica Atoss, sniedzot roku d'Arlanjanam.
— Tātad, izlemts, — teica d'Artanjans. — Es atrodu, ka Anglija ir burvīga zeme, un es šeit palieku, bet likai ar vienu noteikumu.
— Kādu?
— Lai man neliek mācīties šo valodu.
— Tagad, mans draugs, — svinīgi teica Atoss, — zvēru pie visuvarenā Dieva un sava neaptraipītā vārda, ka visi neredzamie spēki sākot ar šo brīdi ir ar mums un, ka mēs visi atgriezīsimies Francijā.
— Āmen, — tcica d'Artanjans. — Bet, atzīstos, ka esmu pilnīgi pretējās domās.
— Ak, tas jau ir d'Artanjans! — piezīmēja Aramiss. — Viņš ir tik ļoti līdzīgs parlamenta opozīcijai, kura vienmēr saka „nē", bet dara „jā".
— Un pa to laiku glābj savu tēvzemi, — piebilda Atoss.
— Nu, lagad, kad viss ir izlemts, - leica Portoss, berzēdams rokas, — laiks padomāt par pusdienām. Ja atmiņa mani neviļ, tad mēs vienmēr pudienojām, pat viskritiskākajos dzīves apstākļos.
— Vai ir vērts runāt par pusdienām, kur ēd vārītu jēra gaļu un uzdzer alu! Kāds velns mūs uz šejieni ir atpūtis, Atos? Ak, piedodiet, — piebilda ar smaidu d'Artanjans, — es aizmirsu, ka jūs vairs neesat Atoss. Bet viss vienalga. Kādi ir jūsu plāni par pusdicnāņi, Portos?
— Mani plāni?
— Jā. Jums ir savi plāni?
— Nē, esmu izsalcis, un tas ir viss.
— Velns parāvis, es,arī esmu izsalcis; bet ar vienu vien izsalkumu nepietiek. Vajag atrast kaut ko ēdamu, vai varbūt jūs visi esat nolēmuši kopā ar mūsu zirgiem ēst zāli…
— Ak, — teica Aramiss, — atceraties, kādas austeres mēs ēdām Parpaļjo?
— Bet ceptu jēra galiņu? — piebilda Portoss, laizīdamies.
— Bet ar mums ir mūsu draugs, Mušketons, — tcica d'Artanjans, — kurš tā mācēja saldināt mūsu dzīvi Šantiljī.
— Tā ir taisnība, - piekrita Portoss, — mums ir Mušketons, bet no tā laika, kopš viņš kļuva par mājas pārvaldnieku, viņš kļuva ļoti neveikls. Bel lomēr uzaicināsim viņu. Ei, 'Muston! — mīlīgi pasauca Portoss, mēģinot pielabināt savu kalpu.
Mušketons atnāca. Viņš izskatījās diezgan nožēlojami.
— Kas ar jums ir noticis, cienītais Muston? — jautāja d'Artanjans.
— Nē, kungs, esmu ļoti izsalcis, — atbildēja Mušketons.
— Nu, lūk, tāpēc mēs arī tevi pasaucām,, mīļo Muston. Vai jūs nevarētu noķert kādu trusīti vai irbiti, no kuriem jūs mums gatavojāt brīnišķīgu mērci, kad mēs dzīvojām viesnīcā… velns parāvis, nevaru atcerēties tās nosaukumu.
— Viesnīcā… — tcica Portoss. - Velns lai parauj, es arī nevaru atcerēties.
— Tas nav svarīgi. Un ar laso palīdzību saķert vairākas pudeles vecā burgundieša, kurš kādreiz, tik labi izdziedināja jūsu kungu no visādiem ievainojumiem?
— Diemžēl, kungs! — iebilda Mušketons. — Baidos, ka tādas lietas Šajā šausmīgajā valstī — ir retums. Es domāju, ka mums labāk mēģināt apciemot, lūk, lo mājiņu, kura redzama meža malā.
— Kā? Šeil tuvumā ir māja? — jautāja d'Arlanjans.
— Ja, kungs, — atbildēja Mušketons. — Lieliski. Lai notiek pēc jūsu prāta, mans draugs, iesim pie šīs mājas saimnieka. Kungi, ko jūs teiksit? Vai jūs neatrodat Muškelona priekšlikumu par saprātīgu?
— Bet, ja saimnieks izrādīsies puritānis? — jautāja Aramiss.
— Vēl jo labāk, velns parāvis!. — atbildēja d'Arlanjans. — Ja viņš ir puritānis, mēs viņam paziņosim, ka karalis ir saņemts gūstā, un viņš par godu šim notikumam mūs uzcienās ar baltām vistiņām.
— Bet, ja viņš būs rojālists? — piezīmēja Portoss.
— Tad mēs ar visdziļākajām skumjām mūsu sejās noplucināsim visas viņa melnās vistas.
— Jūs esat viens laimīgs cilvēks, d'Artanjan, — teica Aloss, pasmaidīdams par gaskonieša asprātību, — jūs vienmēr mākat pacelt garastāvokli.
— Ko lai dara! — atbildēja d'Artanjans. — Esmu piedzimis zemē, kur nekad nekad nav mākoņu.
— Nc tā kā šeit, - teica Portoss, pārslaukot ar roku pāri vaigam, lai pārliecinātos vai tā nav lielus lāse.
— Braucam, braucam, - tcica d'Arlanjans, — lūk, vel viens iemesls, lai ātrāk dotos ceļā… Ei, Grimo!
Grimo atnāca.
— Nu, Grimo, manu draudziņ, vai jūs neesat kaut ko pamanījis? — jautāja d'Artanjans.
— Neko, — atteica Grimo.
— Muļķīši! — tcica Porloss. — Viņi pal neseko mums. O, ja es būtu bijis viņu vielā!
— Jā, viņi nolaida buku, — teica d'Arlanjans. — Es labprāt apmainītos kaut ar pāris vārdiem ar Mordauntu šajā skaistajā klajumiņā. Paskatieties, kāda jauka vietiņa, lai varētu noliki cilvēku gar zemi.
— Labi, kungi, — leica Aramiss, — es domāju, ka dēlam ir tālu līdz. viņa mātei.
— Ei, mīļo draudziņ, vēl pagaidiet! — leica Aloss. — Vēl nav pagājušas pat divas stundas, kopš mēs esam šķīrušies, un viņš vēl nezina, uz kuru pusi mēs esam devušies un kur mēs esam. Mēs varēsim paleikt, ka viņam ir tālu līdz mātei, kad mēs visi izkāpsim Francijas krastos, ja tikai mūs nenositīs vai nenoindēs.
— Bcl tagad papusdienosim, — teica Porloss.
— O, jā, — teica Atoss. — Esmu ļoti izalcis.
— Es ari, — piebilda d'Artanjans.
— Nāve melnajām vistām! — iesaucās Aramiss.
Un četri draugi, Muškelona vadībā, devās uz tālumā esošo mājiņu, kura stāvēja paša meža malā. Pie viņiem atgriezās iepriekšējā bezrūpība, lā kā viņi visi bija kopā un pilnīgā kārtībā, kā tcica Atoss.