— Jā, viņi nolaida buku, — teica d'Arlanjans. — Es labprāt apmainītos kaut ar pāris vārdiem ar Mordauntu šajā skaistajā klajumiņā. Paskatieties, kāda jauka vietiņa, lai varētu noliki cilvēku gar zemi.
— Labi, kungi, — leica Aramiss, — es domāju, ka dēlam ir tālu līdz. viņa mātei.
— Ei, mīļo draudziņ, vēl pagaidiet! — leica Aloss. — Vēl nav pagājušas pat divas stundas, kopš mēs esam šķīrušies, un viņš vēl nezina, uz kuru pusi mēs esam devušies un kur mēs esam. Mēs varēsim paleikt, ka viņam ir tālu līdz mātei, kad mēs visi izkāpsim Francijas krastos, ja tikai mūs nenositīs vai nenoindēs.
— Bcl tagad papusdienosim, — teica Porloss.
— O, jā, — teica Atoss. — Esmu ļoti izalcis.
— Es ari, — piebilda d'Artanjans.
— Nāve melnajām vistām! — iesaucās Aramiss.
Un četri draugi, Muškelona vadībā, devās uz tālumā esošo mājiņu, kura stāvēja paša meža malā. Pie viņiem atgriezās iepriekšējā bezrūpība, lā kā viņi visi bija kopā un pilnīgā kārtībā, kā tcica Atoss.
XVII
Tosts par godu kritušajam karalim
Jo tuvāk mūsu bēgļi tuvojās mājai, jo ccļš kļuva vairāk izdangāts, it kā pirms viņiem būtu aizjājis vesels kavalērijas pulks. Pēdas bija redzamas līdz pašām mājas durvīm: varēja redzēja, ka šeit bija ierīkota viņu atpūtas vieta.
— Nu, protams, — tcica d'Artanjans, — lieta skaidra: šeit gāja karalis ar savu konvoju.
— Velns parāvis! - iesaucās Portoss. — Tādā gadījumā viņi visu būs apēduši!
— Kas vēl nebūs! — teica d'Artanjans. — Kaut vai vienu vistiņu viņi būs mums atstājuši.
Viņš nolēca no zirga un pieklauvēja pie durvīm. Neviens neatvēra.
Tad viņš pagrūda durvis, kuras izrādījās neaizslēgtas, un ieraudzīja, ka pirmā istaba bija galīgi tukša.
— Nu ko? - jaulāja Porloss?
— Es neko neredzu, - atbildēja d'Arlanjans. — Ak!
— Kas nolika?
— Asinis!
Pie šī vārda trīs kalpi nolēca no zirgiem un ienāca pirmajā istabā. D'Artanjans jau atvēra otras istabas durvis, un pēc viņa sejas izteiksmes bija skaidrs, ka viņš ieraudzīja kaut ko neparastu.
Draugi, pienākdami viņam klāt, ieraudzīja uz grīdas gulošu jaunekli, kurš gulēja pals savās asinīs. Redzams, viņš gribēja aiziel līdz gultai, bcl nepietika spēka, un viņš nokrita uz grīdas.
Aloss pirmais piegāja pie nelaimīgā; viņam izlikās, ka ievainotais pakustējās.
— Nu, kas ir? — jautāja d'Arlanjans.
— Tas, — teica Atoss, - ja viņš arī nomira, lad pavisam nesen, jo ķermenis vēl ir silts. Bet, nē, viņa sirds vēl pukst. Ei, draudziņ!
Ievainotais novaidējās. D'Arlanjans ar roku iesmēla ūdeni no spaiņa un iešļāca ievainotajam sejā.
Cilvēks alvēra acis, mēģinādams paceli galvu, bet nepietika spēka. Atoss mēģināja viņa galvu piesliet pie saviem ceļgaliem, bet pamanīja, ka rēta ir lieši uz galvas. Rēta bija atvērusies un asinis lija straumēm.
Aramiss samērcēja dvieli un pielika pie ievainojuma. Aukstums deva iespēju jauneklim atgūt samaņu, jauneklis alvēra acis.
Viņš ar izbrīnu skatījas uz cilvēkiem, kuri viņu, likās žēloja un mēģināja visādi palīdzēt.
— Ar jums ir draugi, — viņam teica angliski Atoss, — nomierinieties un, ja jums ir spēks, pastāstiet mums, kas ar jums nolika.
— Karalis, ,— nomurmināja ievainotais, — karalis ir sagūstīts!
— Jūs viņu redzējāt? — jautāja Aramiss, tāpat angliski.
Ievainotais neko neatbildēja.
— Esiel mierīgs, — turpināja Aloss, — mēs esam uzticami viņa majestātes kalpi.
— Jūs runājat taisnību? — jautāja ievainotais.
— Zvēru!
— Tad cs varu jums izstāstīt?
— Runājiet.
— Esmu karaļa kambarsulaiņa Parri brālis.
Atoss un Aramiss atcerējās, ka šajā vārdā lords Vinters sauca sulaini,
kuru viņi satika pie teltīm.
— Mēs viņu pazīstam, — teica Atoss, — viņš vienmēr bija karaļa klātbūtnē.
— Jā, jā, — turpināja ievainotais. — Tad, lūk, redzēdams, ka karali saņem gūstā, viņš atcerējās mani. Kad viņi ar karali brauca garām manai mājai, viņš pieprasīja karaļa vārdā apstāšanos šajās mājās. Lūgums tika izpildīts. Tika pateikts, ka karalis ir izsalcis. Viņu ieveda šajā istabā, lai viņš paēstu pusdienas, un nolika sargus pie durvīm un pie logiem. Parri pazina šo istabu, jo vairākkārt bija mani apmeklējis šeit, kad viņa majestāte apmeklēja Ņjūkastlu. Viņam bija zināms, ka no šīs istabas ved pazemes eja uz pagrabu, bet no turienes - uz augļu dārziem. Viņš padeva man zīmi. Es visu sapratu. Bcl, domājams, ka sargi kaut ko nojauta un kļuva ļoti vērīgi. Nezinādams, ka sargi ir nopratuši mūsu nodomu, es degu nepacietībā ātrāk glābt viņa majestāti. Nolēmis, ka nedrīkst zaudēt laiku, cs izgāju ārā it kā, lai atnestu malku. Es aizgāju pa pazemes eju līdz. pagrabam, no kurienes veda taisni savienota lūka, un ar galvu piecēlu vienu dēli. Kamēr Parri klusi vēra ciet durvis, es pamāju karalim, lai viņš man seko. Bet, diemžēl, viņš nepiekrita. Parri lūdza viņu, cs arī centos pārliecināt no savas puses. Beidzot viņš ļāva sevi pierunāt un, piekrita man sekot. Par laimi, es gāju pirmais, bel karalis pēc manis dažu soļu atstatumā. Pēkšņi pazemē manā priekšā izauga liela tumša ēna. Es gribēju iekliegties, lai brīdinātu karali, bet nepaspēju. Es sajutu tādu triecienu, it kā vesela māja uzgrūstu man virsū, un cs nokritu bezsamaņā.
— Jūs esat labs anglis! Uzticams karaļa kalps! — tcica Atoss.
— Kad cs atguvos, cs visu laiku biju tur gulējis. Es aizvilkos līdz. mājai. Karalis un viņa konvojs bija aizbraukuši. Man pagāja kāda slunda, bel varbūt vairāk, kamēr cs atvilkos līdz šejienei. Bel tad spēki mani atstāja, un es no jauna iekritu nemaņā.
— Nu, bet tagad kā jūs jūtaties?
— L«ti slikti, — tcica ievainotais.
— Vai mēs varam jums palīdzēt? — jaulāja Aloss.