— Palīdziet man iegulties gultā. Es domāju, ka man kļūs vieglāk.
— Vai jums ir kāds, kurš varētu jūs apkopt?
— Mana sieva aizbrauca uz Dargemu, es viņu gaidu kuru katru brīdi. Nu, bet vai jums pašiem kaut kas nav vajadzīgs?
— Mčs iebraucām ar vienu mērķi, lai iestiprinātos.
— Diemžēl, viņi visu paņēma! Mājās nav pat gabaliņa maizes.
— Dzirdiet, d'Artanjan? — tcica Aloss. — Mums nāksies meklēt citu vielu.
— Man lagad vienalga, — leica d'Artanjans, — cs vairs neesmu izsalcis.
— Es ari, - leica Portoss.
Viņi pārnesa ievainoto uz gultu un pasauca Grimo, kurš pārsēja ievainojumu.
Būdams četru draugu dienestā, Grimo neskaitāmas reizes pārsēja un lika kompreses, tā kā viņam bija liela pieredze visāda veida ievainojumos.
Pa to laiku bēgļi atgriezās istabā, lai izvestu apspriedi, ko iesākt tālāk.
— Tagad, — teica Aramiss, - mēs zinām pašu galveno: karalis un viņa sargi brauca pa šo ceļu; tātad, mums jādodas pa citu… Vai jūs, Atos, esat ar mieru?
Atoss neatbildēja; viņš bija ieslidzis pārdomās.,
— Jā, — leica Portoss, — brauksim uz. citu pusi. Ja mēs sekosim pakaļ karalim, lati neko neatradīsim ēdamu, jo viņi visu noēdis braukdami mums pa priekšu; bel mēs nomirsim badā. Kas par nolādētu zemi ši Anglija!
— Pirmo reizi dzīvē es palieku bez pusdienām. Pusdienas — mana mīļākā ēdienreize.
— Kā jūs domājat, d'Artanjan, - teica Atoss, - vai jūs būlu mierā ar Aramisa priekšlikumam?
— Nē, es pieturos pie sava lēmuma, — teica d'Artanjans. — Tas ir pretējs jūsu uzskatiem.
— Jūs vēlaties sekol pakaļ konvojam? — jaulāja Portoss.
— Nē, braukt Jkopā ar viņiem.
Atosa acis iedzirkstijās.
— Braukt kopā ar konvoju! — iesaucās Aramiss.
— Ļaujiet d'Artanjanam izteikties; jūs zināt, ka viņš ir labs padomdevējs, — tcica Aloss.
— Bez. šaubām, - teica d'Arlanjans, — mums jābrauc turp, kur mūs vismazāk meklēs. Bet nevienam neienāks prātā meklēt mūs starp puritāņiem. Tāpēc pievienosimies puritāņiem.
— Lieliski, mans draugs, lieliski! - leica Aloss. — Ļoli labs padoms! Es ari gribēju par to ieminēties, bcl jūs, kā vienmēr, mani apsteidzāt.
— Tātad, jūs piekrītat? — jautāja Aramiss.
— Jā, jo viņi domās, ka mēs vēlamies likt ārā no Anglijas, tāpēc meklēs mūs visās ostās. Tajā pašā laikā mēs paspēsim kopā ar karali nokļūl Londonā, bcl lur mūs vairs nevarēs atrast. Pilsētā ar miljons iedzīvotājiem viegli pazust. es jau nerunāju par to, — piebilda Atoss, uzmetot skatienu Aramisam, — par tām iepējām, ko dos mums šis ceļojums.
— Jā, — teica Aramiss, — saprotu.
— Bet es neko nesaprotu, — teica Porloss, — bet tas nav svarīgi: ja d'Artanjans un Atoss ir par šo braucienu, tātad labāku variantu neviens neizdomās.
— Bet, — leica Aramiss, — vai mēs neizsauksim pulkveža Harrisona aizdomas?
— Velns parāvis! — leica d'Arlanjans. — Uz viņu cs visvairāk paļaujos. Pulkvedis Harrisons ir mūsu sabiedrotais. Mēs vienreiz, redzējām viņu pie ģenerāļa Kromvela. Viņš zina, ka mēs esam no Francijas Mazarīni sūlīli. Viņš mūs pieņems par draugiem. Pie tam, viņš, liekas, ir miesnieka dēls? Portoss varēs viņam parādīt, kā ar vienu dūres sitienu var nosist vērsi, bet es — kā nogāzt vērsi, saķerot viņu aiz ragiem. Ar to mēs iegūsim vispārējo draudzību.
Aloss pasmaidīja.
— Jūs esat vislabākais biedrs, kādu man ir gadījies salikt dzīvē, d'Artanjan, — leica viņš, sniedzot gaskonietim roku, — cs esmu ļoli laimīgs, ka no jauna esmu ieguvis jūsu draudzību, mans dēls.
Kā zināms, kad Atoss izjuta draudzīgu maigumu, viņš vienmēr sauca d'Artanjanu pār dēlu.
Šajā mirklī Grimo iznāca no otras istabas. Ievainojums bija pārsiets, un ievainotais jutās labāk. Draugi no viņa alavdijās un jautāja, vai viņš nevēloties kaut ko nodot savam brālim.
— Palūdziet viņu, — lūdza šis godīgais cilvēks, — lai viņš nodod karalim, ka mani pavisam nenosita. Kaut arī esmu mazs cilvēks, esmu pārliecināts, ka viņa majestāte nožēlo un pārmet sev manu nāvi.
— Esiel mierīgs, — teica d'Artanjans, — viņš par to uzzinās jau šodien.
Mazā ceļotāju grupa turpināja savu ceļu. Nomaldīties nebija iespējams,
jo visur bija skaidri saskatāmas pēdas.
Stundas divas visi brauca klusēdami; pēkšņi d'Artanjans, būdams priekšgalā, apstājās ceļa pagriezienā.
— Ahā! — viņš iesaucās. — Lūk, viņi.
Patiešam, liela grupa jātnieku bija saskatāma pusjūdzes attālumā.
— Draugi mani, — teica d'Arlanjans, — atdodiet savus zobenus Muškctonam; viņš jums tos atdos pie pirmās izdevības. Neaizmirstiet, ka jūs esal mūsu gūstekņi.
Tad viņi uzsauca zirgiem un devās pievienoties pulkam.
Aplenkts ar Harrisona pulka kareivjiem, karalis brauca priekšgalā, bezkaislīgi, ar cieņu, it kā labprātīgi.
Kad viņš pamanīja Atosu un Aramisu, ar kuriem viņš nevarēja pat atvadīties, un izlasīja viņu acīs, ka dažu soļu attālumā ir viņu draugi, tad — kaut viņš tos arī uzskatīja par gūstekņiem — viņa skatiens kļuva priecīgs, un vaigi palika sārti no uzbudinājuma;
D'Arlanjans panāca pulku, atstādams savus draugus Portosa aizgādībā, un piejāja pie Harrisona. Viņš patiešām atcerējās, ka bija viņu redzējis pie Kromvela, un uzņēma viņu tik laipni, cik las bija iespējams ar viņa raksturu.
Kā d'Artanjans bija cerējis, pulkvedis pal nedomāja viņu turēt aizdomās.
Drīz pulks apstājās, lai karalis varēlu iclurēt azaidu. Šoreiz, lai izbēgtu karaļa bēgšanas variantus, tika pieņemti papildus mēri. Lielajā viesnīcas zālē lika uzklāts mazs galdiņš karalim, bet liels galds virsniekiem.
— Vai jūs ar mums pusdienosit? — jautāja d'Artanjanam Harrisons.
— Ar lielāko prieku,— atbildēja d'Arlanjans, — bel ar mani kopā ir mans draugs di Vallona kungs un vēl divi gūstekņi, kurus es nekādi nevaru pamest, bcl mēs esam pārāk daudz, lai sēstos pie jūsu galda. Labāk izdarīsim tā: pavēliet uzklāt mums atsevišķu galdiņu, lūk, tajā stūrī, un atsūtiet mums no jūsu galda, ko pats uzskalīsicl par vajadzīgu, citādi mēs riskējam nomirt badā.