— Lieliski, — leica Harrisons.
Viss tika iekārtots lā, kā gribēja d'Arlanjans.
Kad viņš atgriezās no pulkveža Harrisona, karalis jau sēdēja pie sava galdiņa, bcl Parri viņam pakalpoja. Harrisons un viņa virsnieki izvietojās pie sava galda, bet stūrī bija sagatavotas vietas d'Artanjanam un viņa draugiem.
(ialds, pie kura sēdēja angļu puritāņi, bija apaļš, un — tīšām vai netīšām, lai izteiktu karalim savu nicinājumu, — Harrisons apsēdās ar muguru pret karali.
Karalis redzēja, ka zālē ienāk četri viņam uzticīgi cilvēki, bet, likās, nepievērsa tam nekādu uzmanību.
Viņi apsēdās pie galda, izvietodamies tā, lai ne pret vienu nebūtu jāsēž ar muguru. -Tieši viņu priekšā pie viena galda sēdēja virsnieki, bel pie otra — karalis.
Harrisons bija ļoti laipns un atsūtīja saviem viesiem labākos ēdienus, kas bija uz. viņu galda; bet par lielu nožēlošanu draugiem, vīns netika uzlikts galdā. Atosu, likās, tas neuztrauca, bcl d'Arlanjans, Portoss un Aramiss nespēja atturēties no skābās fizionomijas katru reizi, kad viņiem vajadzēja dzert alu, mīļāko puritāņu dzērienu.
— (Joda vārds, pulkvedi, — leica d'Arlanjans, — mēs esam jums ļoti pateicīgi par jūsu laipno ielūgumu, citādi mēs riskētu paliki bez pusdienām, tāpat kā mēs palikām bez brokastīm. Mans draugs di Vallons, protams, arī jums no sirds pateiksies, jo viņš bija ļoti izsalcis.
— Es arī tagad vēl neesmu picēdics kā nākās, — teica Portoss, klanoties pulkvedim.
— Kā varēja gadīties ar jums lik šausmīga nelaime, ka jūs palikāt bez brokastīm? — smejoties, jautāja Harrisons.
— Ļoli vienkārši, pulkvedi, — atbildēja d'Arlanjans. — Es ļoli steidzos jūs panākt un, lai ātrāk sasniegtu mērķi, braucu pa jūsu pēdām, ko nekādi nevajadzēja darīt tādam piedzīvojušam dzīvokļu meistaram, kā es. Man vajadzēja zināt, ka lur, kur noies lāds brašu zēnu pulks, kā jūsu, uz ceļa nepaliks pal apgrauzis kauls. Tāpēc iedomājieties mūsu vilšanos, kad mēs, piebraukdami pie mājas, kura atradās meža malā, ar sarkaniem dakstiņu jumtiem un zaļiem logu aizvirlņicm, mēs vistiņu vielā, kuras gribējām uzcept, cūciņu, kuru cerējām izcept, atradām likai nabadziņu, kurš peldēja savās asinis…
— Velns parāvis, pulkvedi, lūdzu nododiet manus komplimentus tam virsniekam, kurš mācēja iecist pa galvu šādu meistarīgu un smagu sitienu; tas izsauca pat mana drauga alzinību, kurš pāls ir liels meistars dažādos sitienos.
— Jā! — tcica iesmejotics Harrisons, un skatoties uz vienu savu virsnieku. - Kad (iroslou apņemas padarīt kādu darbiņu, tad uztraukties vairs nenākās.
— Ak, tas ir viņš! — tcica d'Artanjans, klanoties virsniekam. — Cik žēl, ka kapteinis nerunā franciski un cs nevaru viņu personīgi apsveikt.
— Es pieņemu jūsu komplimentu un gatavs uz lo atbildēt ar to pašu, — teica virsnieks samērā tīrā franču valodā. — Es trīs gadus dzīvoju Parīzē.
— Tādā gadījumā, cienītais kungs, man jums jāsaka, — turpināja d'Arlanjans, - ka jūsu sitiens bija ļoli meistarīgs: jūs gandrīz nositāt šo cilvēku…
— Es domāju, ka es viņu nositu, — piezīmēja Groslou.
— Nē, ne pavisam. Tiesa, viņš bija tuvu nāvei, bet tomēr nenomira.
Pie šiem vārdiem d'Artanjans uzmela skatienu Parri, kuram viņš ari
domāja šos vārdus un kurš, stāvēdams blakus karalim, nobālēja kā palags.
Kas attiecas uz karali, tad viņš dzirdēja šo sarunu, un viņam sirds sažņaudzās aiz sāpēm. Viņš nesaprata, kāpēc franču virsnieks slāsla šos sīkumus, un klusībā pie sevis šausminājās par viņa bezjūlību. Tikai pie pēdējiem d'Artanjana vārdiem viņš atviegloti uzelpoja.
— Ak, velns parāvis, — uztraucās (iroslou, — es domāju, ka iesilu veiksmīgāk. Ja no šejienes nebūtu bijis tik tālu, cs atgrieztos, lai viņu piebeigtu.
— Un tas būlu bijis pals labākais, ja jūs nevēlaties, lai viņš paliktu dzīvs, - teica d'Arlanjans, - par cik, vai jūs zināt, ievainojums galvā, ja cilvēks uzreiz nenomirst, sadzist pa nedēju.
Un d'Arlanjans otrreiz paskatījās uz Parri, kura sejā parādījās tāds prieks, ka Čārlzs 1, smaidot, sniedza viņam savu roku.
Parri godbijīgi palocījās un noskūpstīja sava pavēlnieka roku.
— Patiešām, d'Artanjan, - teica Aloss, - jūs esat tikpat daiļrunīgs, cik asprātīgs. Bet ko jūs teiksit par karali?
— Man [oli patīk viņa seja, - teica d'Arlanjans. - Tajā atspoguļojas cēlsirdība un labsirdība.
— Jā, bet viņš ir gūsteknis, - piezīmēja Portoss, — un tas ir ļoti slikti.
— Man ļoti gribās iedzert par karaļa veselību, — teica Aloss.
— Tādā gadījumā atļaujiet man pateikt tostu, - piedāvāja d'Arlanjans.
— Runājiet! — piekrita Aramiss.
Portoss ar apbrīnu skatījās uz ļoti izveicīgo gaskonieti.
D'Arlanjans piepildīja savu alvas kausu un pacēla to.
— Kungi, — viņš griezās pie saviem draugiem, — piedāvāju iedzert par tā veselību, kam pieder pirmā viela pie šī pusdienu galda; par mūsu pulkvedi. Lai viņam būtu zināms, ka mēs esam viņa rīcībā līdz pal Londonai un arī tālāk.
Sakot šos vārdus, d'Arlanjans skatījās uz Harrisonu, kurš šo (ostu pieņēma kā sev domātu, piecēlās, paklanījās visiem četriem draugiem un bez mazākām aizdomām izdzēra savu kausu. Pa to laiku franču virsnieki savus skatienus pievērsa karalim un visi kopā izdzēra kausus.
Karalis Čārlzs 1, savukārt, pasniedza savu kausu Parri, kurš ielēja tur nedaudz alus, jo karali cienāja ar to pašu, ar ko pārējos. Pienesot savu kausu pie lūpām, viņš paskatījās uz francūžiem un izdzēra alu ar smaidu, kurā bija izteikta visa viņa pateicība.
— Nu, bet tagad, kungi, — sauca Uarrisons, noliekot savu kausu uz galda un nepievēršot nevienam savu uzmanību, — laiks doties ceļā.
— Kur mēs nakšņosim, pulkvedi?