— Terksā, — atbildēja Uarrisons.
— Parri, — teica karalis, pieceļoties un griežoties pie sava kalpa, — liec man padot zirgu. Es braucu uz Terksu.
— Goda vārds, - teica d'Artanjans, - esmu apburts ar jūsu karali; esmu viņa rīcībā.
— Ja tu runā no sirds, • teica Atoss, - tad karalis netiks līdz Londonai.
— Kā tā?
— Nu tā, mēs viņu atbrīvosim ātrāk.
— (), šoreiz jīīs, Atos, — piezīmēja d'Artanjans, — jūs, goda vārds, esat sajucis prātā.
— Vai jums ir kāds noteikts plāns? — jautāja Aramiss.
— Eh, — teica Portoss, — nav nekā neiespējama, ja ir labs plāns.
— Man nav nekāda plāna, - teica Atoss, — d'Artanjans kaut ko izdomās.
D'Artanjans paraustīja plecus, un viņi devās ceļā.
XVIII
D'Artanjans izdomā plānu
Atoss, laikam, pazina d'Artanjanu labāk, nekā viņš pats sevi. Viņš zināja, ka viņam pietiek likai padot kādu domas pavedienu, lai gaskonieša smalkais prāts to uzķertu, līdzīgi tam, ja auglīgā zemē iemet graudu, lad tas uzdīgsi.
Tāpēc viņš pavisam mierīgi attiecās prel to, ka viņa draugs vienaldzīgi paraustīja plecus un brauca viņam blakus, runādams par Raulu — saruna, kuru atcerās lasītājs, notika citos apstākļos un palika nepabeigta.
Jau iestājās nakts, kad visi iebrauca Terksā.
Četri draugi izlikās, ka nepievērš nekādu uzmanību tiem piesardzības mēriem, kuri lika pieņemti pret karali. Viņi apstājās privātmājā, un lā kā viņiem pašiem vajadzēja sargāties no nejaušībām, lād viņi nolēma apmesties visi vienā istabā, rezervējot sev papildus izeju. Kalpus norīkoja dažādās vietās. Grimo nolikās gulēt uz. salmiem durvju priekšā.
D'Arlanjans bija domīgs un, likās, ka viņš ir zaudējis savu parasto runātīgumu. Viņš neteica neviena vārda, tikai svilpoja un staigāja no gultas līdz loganj turp un atpakaļ. Porloss, kā vienmēr neko nemanīja, un visu laiku uzdeva jautājumus. D'Arlanjans negribīgi atbildēja, bel Aloss un Aramiss saskatījās un smaidīja.
Kaut ari diena bija ļoli grūta, visi gulēja ļoli slikti, izņemot Portosu, kuram miegs bija tikpat stiprs, kā ēstgriba.
Nākošajā rilā d'Arlanjans piecēlās pirmais. Viņš paspēja aizstaigāt līdz zirgu slallim, apskatīties zirgus un iedot rīkojumus, kuri attiecās uz priekšā stāvošo ceļojumu, — Atoss un Aramiss vēl visu laiku gulēja, bel Portoss pal krāca.
Pulkstens astoņos visi dcyās ceļā lajā pašā kārtībā, kā iepriekš. Tikai d'Arlanjans pameta savus draugus un piebrauca klāl (Jroslou, lai atjaunotu vakardienas pazīšanos.
Puritāņu virsnieks, kuram palika viņa jaunā paziņas glaimi, saņēma viņu plaši smaidīdams.
— Patiešām, dārgo kapteini, — viņam leica d'Arlanjans, — esmu ļoti laimīgs, ka, beidzot, esmu atradis cilvēku, ar kuru varu aprunāties savā dzimtajā valodā. Mans draugs di Vallona kungs ir ļoti drūms un noslēgts; no viņa ar spīlēm neizvilksi vārdu, bet kas attiecas uz mūsu gūstekņiem, tad viņi, saprotamu iemeslu dēļ, nevēlās ar mani runāt.
— Viņi, liekas, ir izteikti rojālisli? — piezīmēja (Jroslou.
— Jā, patiesi. Tāpēc viņiem ir iemesls dusmoties uz mums, ka mēs paņēmām gūstā Stjuartu, kuru, es ļoti ceru, gaida bargs sods.
— Kā tad! - iesmējās (Jroslou. - Tāpēc mēs viņu arī vedam uz Londonu.
— Un, ceru, ka nenolaidīsit acis no viņa?
— Un kā vēl! Jūs redzat, kāda viņam ir karaliska svīta, — piebilda, smejoties, virsnieks.
— Jā, protams. Nu, pa dienu nav ko baidīties: ncaizmuks. Nu, bet naklī…
— Naktī es pastiprinu apsardzi.
— Bet kā tad jūs viņu sargājat?
— Astoņi cilvēki visu laiku atrodas viņa istabā.
— Velns parāvis, stipra apsardze! — piezīmēja apsardze. — Nu, bet atskaitot šos astoņus, kuri ir visu laiku istabā, jūs taču vēl liekat papildus apsardzi? Jūs jau zināt, ka šādos gadījumos piesardzības mēri nekad nav lieki. Padomājiet vien, kas jums par gūstekni!
— Nu, kas vēl nebūs! Sakiet man, cienītais, ko var izdarīt divi neapbruņoti cilvēki pret astoņiem?
— Kā divi?
— Nu, karalis un kambarsulainis.
— Tātad jūs atļaujat kambarsulainim visu laiku būt kopā ar karali?
— Jā, Stjuarts lūdza, lai viņam parāda šādu godu, un pulkvedis Uarrisons piekrita. Tā kā viņš ir karalis, tad viņš pats nevar ne apģērbties, ne noģērbties.
— Ak, kapteini, — iesaucās d'Arlanjans, nolēmis atkal izteikt angļu kapteinim vissaldākos glaimos, kuri viņam tik labi padevās, — patiešām, jo vairāk es klausos, jo vairāk mani pārsteidz ar kādu eleganci un vieglumu jūs pārvaldāt franču valodu. Protams, jūs nodzīvojāt Parīzē trīs gadus, bet es varētu nodzīvot Londonā visu mūžu, bet vienalga nekad
nepārvaldītu angļu valodu lik brīvi un nepiespiesti, kā jūs franču. Ar ko jūs nodarbojāties Parīzē?
— Mans tēvs ir komersants, un viņš aiz.sūlija mani pie sava kompanjona, bet viņš savukārt atsūtīja savu dēlu pie mana tēva, — tā ir pieņemts tirgotāju pasaulē.
— Bet jums, kapteini, patika Parīze?
— Jā, tikai jums francūžiem arī vajadzēja sarīkot līdzīgu revolūciju nevis pret karali — viņš vēl ir bērns, bet pret šo blēdi itālieti, kurš, runā, ir karalienes mīļākais.
— (), es ar jums esmu pilnīgi vienisprātis, un to nebūtu bijis grūti paveikt, ja mums atrastos desmit tādu kareivju, kā jūs, — bez aizspriedumiem, uzņēmīgus, un ncuzpērkamus. (), lad mēs ātri liktu galā ar Mazarini, un. lāpai kā jūs savu karali, mēs aizvilktu viņu uz tiesu!
— Bet es domāju, — teica virsnieks, — ka jūs esat Mazarini dienestā un, ka viņš jūs personīgi ir sūtījis pie Kromvela.
— Tiešāk būtu teikts, ka cs sastāvu dienestā pie karaļa, bel uzzinājis, ka Mazarīni vēlas kādu sūtīt uz Angliju, es panācu to, ka aizsūtīja tieši mani, par cik es degu nepacietībā redzēt tādu ģeniālu cilvēku, kurš lur savās rokās trīs karaļvalslu likteņus.* Un tāpēc, kad viņš piedāvāja man un manam draugam di Vallona kungam ņemt rokās ieročus un aizsargāt veco labo Angliju, — jūs zināt, kā mēs atliecāmies pret šo priekšlikumu.