— Jā, cs zinu, ka jūs cīnījāties kopā ar Mordauntu.
— Esmu viņam dziļi pieķēries. Viņš ir jauns un drosmīgs cilvēks. Jūs redzējāt, cik veikli viņš lika galā ar savu tēvoci?
— Jūs viņu personīgi pazīstai? — jautāja visrnieks.
— Ļoli labi; varu pal teikt, ka mēs esam ļoti tuvi. Di Vallons un es kopā ar viņu atbraucām no Francijas.
— Es dzirdēju, it kā jūs likuši viņam ilgi gaidīt Buloņā.
— Ko lai dara? — leica d'Artanjans, — es biju, tāpat kā jūs, karaļa konvojā.
— Ahā! — tcica (iroslou. — Kāda karaļa?
— Mūsu, velns parāvis! Mazulīša-karaļa, Ludviķa Četrpadsmitā konvojā.
D'Artanjans noņēma cepuri. Anglis aiz cieņas ari noņēma cepuri.
— Bel cik ilgi jūs sargājat karali?
— Trīs naktis, un, patiešām, cs ar paliesu gandarījumu atceros šīs naktis.
— Vai tad mazais karalis ir lik mīļš bērns?
— Karalis?.. Viņš vienkārši mierīgi gulēja.
Anglija, Skolija un Īrija.
— Tad, kas jūs tā uzjautrināja?
— Tas, ka mani draugi, gvardes virsnieki un musketieri, nāca pie manis, un mēs cauras naktis pavadījām iedzeršanās un azarta spēlēs.
— Ak, jā! - ar nopūtu noteica anglis. — Tā ir patiesība! Jūs, franči, esat jautra tauta.
— Vai tad jūs nespēlējat, kad atrodaties dežūrā?
— Nekad, — atbildēja anglis.
— Tādā gadījumā jūs ļoti garlaikojaties, kad dežūrējat. Man jūs žēl, — teica d'Arlanjans.
— Tā ir patiesība, — turpināja virsnieks, — es vienmēr ar šausmām gaidu savu dežūru. Tas ir tik ilgi — negulēt visu nakti.
— Jā, kad jāsēž vienam vai kopā ar muļķa kareivjiem. Bet, ja kopā ar tevi sēž jautrs partneris, zelts ripinās pa galdu, skan kauliņi, — tad nakts paiet nemanāmi, kā sapnis. Tātad jūs nemīlat spēlēt?
— Pavisam prelēji.
— Landsknehlu, piemēram?
— Es dievinu šo spēli, un, būdams Francijā, es spēlēju šo spēli katru vakaru.
— Nu, bet Anglijā?
— Anglijā vēl ne reizi neesmu turējis ne kārtis, ne kauliņus rokās.
— O, cik man jūs ir žēl! — iesaucās d'Arlanjans ar īstu līdzjūtību.
— Klausieties, — teica anglis, — izdariet man vienu pakalpojumu.
— Kādu?
— Rīt man ir dežūra.
— Pie Stjuarta?
— Jā. Atnāciet pie manis, un mēs pavadīsim šo nakti kopā.
— Tas nav iespējams.
— Nav iespējams?
— Nekādi. -' Kāpēc?
— Mēs katru vakaru spēlējam ar di Vallona kungu, dažreiz visu nakti. Šonakt, piemēram, mēs spēlējām līdz pašam ritam.
— Nu un kas?
— Tas, ka viņš apvainosies, ja es nesastādīšu viņam partiju.
— V ai viņš ir azartisks spēlmanis?
— Esmu redzējis, kā viņš līdz līdz asarām smējās, paspēlēdams divus tūkstošus pistolu?
— Tad vediet viņu sev līdzi.
— Bet kā mēs to varam darīt? Bet mūsu gūstekņi?
— Ak, velns parāvis! — teica Groslou. - Tad, lai viņus sargā jūsu kalpi.
— Lai viņi ai/muktu! — teica d'Arlanjans. — Mīļi pateicos!
— Tātad, viņi ir augsldzimuši kungi, ja jūs viņus tik ļoti apsargājat?
— Un kā vēl! Viens — bagāts augstmanis no Turēnas, bet otrs — Maltas ordeņa bruņinieks, no ļoti ievērojamas dzimtas. Par katru no viņiem, iebraucot Francijā, mēs esam aizrunājuši divus tūkstošus sterliņu mārciņu. Mēs ne uz minūti nevēlamies pazaudēt no redzesloka šos cilvēkus, jo mūsu kalpi zina, ka viņi ir miljonāri. Mēs viņus mazliet izkratījām, kad saņēmām gūstā, un man jāatzīstas, ka tieši viņu naudiņu mēs katru vakaru paspēlējam viens otram. Bet var gadīties, ka viņi ir kaut kur noslēpuši kādu briljantu vai dārgakmeni, tāpēc mēs ar savu draugu, kā pēdējie sīkstuļi, sargājam savus dārgumus, neatstādami viņus ne uz mirkli. Mēs nenolaižam no viņiem acis, un, kad es guļu, tad di Vallona kungs ir nomodā.
— Lūk, kā! — teica Groslou.
— Tagad jūs saprotat, kas mani pabudināja atteikt jūsu priekšlikumu, lai kā man gribētos ar jums uzspēlēt. Spēlēt katru nakti ar vienu un to pašu partneri — ir garlaicīgi; vinnests sāk palikt līdzsvarots, jo, paejot mēnesim, tu redzi, ka neesi ne vinnējis, ne zaudējis.
— Ak, — noteica Groslou, — ir vēl garlaicīgākas lietas: tas ir nespēlēt nemaz.
— Piekrītu, — teica d'Arlanjans.
— Bet, sakiet, — atkal iesāka anglis, — vai jūsu gūstekņi ir bīstami cilvēki?
— Kādā nozīmē?
— Nu tādā: vai viņi var būt agresīvi?
D'Artanjans iesmējās.
— Ko vēl jūs neiedomāsities! — viņš iesaucās. — Vienu visu laiku krata drudzis, kuru viņš ir dabūjis jūs brīnišķīgajā zemē, bet otrs, — Maltas bruņinieks — tik kluss un bikls, kā meitene. Pie tam, lai justos drošāk, mēs viņiem atņēmām visus ieročus, kabatas nazi ieskaitot.
— Tādā gadījumā, vediet viņus sev līdzi, — teica Groslou.
— Kā, jūs gribat?.. - pārsteigts iesaucās d'Arlanjans.
— Jā, jo man ir astoņi cilvēki.
— Nu un kas?
— Četri sargās jūsu gūstekņus, bet otrs čelrnieks — karali.
— Bet patiešām, — teica d'Arlanjans, — tā varētu darīt; tikai, vai tas jums nesagādās daudz rūpju.
— Sīkums! Nāciet tikai, jūs redzēsit, cik labi viss izkārtosies.
— O, es par to neuztraucos, — teica d'Arlanjans, —'tādam cilvēkam, kā jūs, var akli uzlicēlies.
Uzklausīdams d'Artanjana glaimus, angļu virsnieks pašapmierināti iesmējās: viņa godkāre bija apmierināta, bet viņa sirds — iekarota.
— Bet, — teica d'Artanjans, — es domāju, ka nekas mums nevarētu traucēt sākt jau šonakt.
— Ko tieši?
— Mūsu partiju.