— Protams, nekas, — teica Groslou.
— Patiešām, nāciet šonakt pie mums, bet rītvakar mēs sniegsim jums atbildes vizīti. Ja nu jums kaut kas ļoti neiepatīkas mūsu gūstekņos, kuri ir fanātiski rojālisti, tad mēs varēsim vienkārši patīkami pavadīt šo nakti, rīt nemaz neliekoties.
— Lieliski. Šovakar cs pie jums, rīl pie Stjuarta, parīt pie manis…
— Bet tur jau būs arī Londona. Velns parāvis, — iesaucās d'Artanjans, — jūs redzat, ka visur un vienmēr var pavadīt jauki un jautri laiku!
— Jā, it sevišķi, ja satiecies ar francūžiem, un vēl pie tam ar tādiem, kā jūs, — apstiprināja Groslou.
— Bet galvenais ar tādiem — kā di Vallona kungs; jūs redzēsit, kāds viņš ir spēles laikā. Viņš ir īsts frondērs un neieredz Mazarīni, kuru kādreiz gandrīz vai piekāva. Tāpēc viņu tā ciena, jo visi baidās no viņa.
— Jā, — tcica Groslou, — viņam ir patīkama seja, un kaut arī es viņu vēl nepazīstu, man viņš jau sāk palikt.
— O, kas būs, kad jūs viņu iepazīsit tuvāk? Starp cilu, viņš, man liekas, sauc mani. Atvainojiet mani, mēs esam draugi, lāpēc ilgstoši nespējam izlikt viens bez otra. Vai atļausit jūs pamest?
— Protams.
— Tālad, līdz vakaram.
— Pie jums?
— Pie manis.
Viņi paklanījās viens otram, un d'Artanjans atgriezās pie saviem draugiem.
— Par ko jūs tur spriedāt kopā ar to buldogu? — jautāja Portoss.
— Mans draugs, lūdzu neizteikties tā par kapteini Groslou; viņš ir viens no maniem labākajiem draugiem.
— Viens no jūsu draugiem? — jautāja Porloss. — Šis, mierīgo iedzīvotāju slepkava?
— Klusāk, mans draugs. Tā ir taisnība, (iroslou ir mazliet karstasinīgs, bet es atklāju viņā divas lieliskas īpašības, — viņš ir dumjš un godkārīgs.
Portoss izbrīnījies mirkšķināja acis, Atoss ar Aramisu smaidīdami saskatījās; viņi labi zināja, ka d'Arlanjans neko nedara par velti.
— Starp citu, — turpināja d'Arlanjans, — jūs paši varēsit viņu novērtēt.
— Kā?
— Es viņu jums stādīšu šovakar priekšā; viņš atnāks pie mums šovakar spēlēt landsknehlu.
— Oho! — iesaucās Portoss, un viņa acis iedzirkstījās. — Vai viņš ir bagāts?
— Vihš ir kāda liela Londonas komersanta dēls.
— Un viņš māk spēlēt landsknehtu?
— Dievina.
— Bet bassetu?
— Tā ir viņa kaislība.
— Bet biribī?
— Pārzin līdz sīkumiem.
— Lieliski, — teica Portoss, — mēs lieliski pavadīsi nakti.
— Jo vairāk patīkamu tāpēc, ka tai sekos arī nakamā.
— Kā tā?
— Šodien viņš spēlēs pie mums, bet rit mēs spēlēsim pie viņa.
— Kur tas ir pie viņa?
— Es jums vēlāk pateikšu. Tagad parūpēsimies par to, lai godam sagaidītu Groslou. Šonakt mēs būsim Derbī; lai Mušketons iet pa priekšu, un, ja visā pilsētā būs atrodama kaut viena pudele vīna, lai Mušketons to nopērk. Nebūtu slikti, ja viņš pagatavotu ari mazas vakariņas, pie kuram jūs, Atos, pat nepieskarsieties, jo jums ir drudzis, bet jus, Aramis, tāpēc ka esat Maltas bruņinieks, kuram mūsu kareivju brīvie uzskati nav pieņemami un liek jums nosarkt par tiem. Vai jūs dzirdat, jo es jums saku?
— Dzirdēt jau dzirdu, — teica Portoss, — bet, ja es ari vēl kaut ko saprastu.
— Mans draugs, Portos, jūs zināt, ka pa tēva līniju esmu cēlies no pareģotājiem, bet pa mātes — no sevilliem, tāpēc ari es runāju visu laiku mīklaini; kam ir ausis, tas dzird, kam ir acis, tas redz, vairāk pagaidām es neko nevaru pateikt.
— Rīkojaties, mans draugs, — teica Atoss. — Esmu pārliecināts, ka viss ko jūs darāt, ir lietas labā.
— Bet jūs, Aramis, vai esat tādās pašās domās?
— Pilnīgi, dārgo d'Artanjan.
— Nu, tad paldies Dievam, — teica d'Artaņjans. — Lūk, īstenie ticīgie, kuriem prieks darīt brīnumus. Ne tā kā mazticīgais Portoss, kuram vispirms visu vajag ieraudzīt un aptaustīt.
— Tā ir taisnība, — teica Portoss, — es vienmēr esmu ļoti aizdomīgs.
D'Artanjans uzsita uz pleca Portosam, bet, tā kā visi bija atbraukuši
un brokasta vietu, tad saruna pārtrūka.
Ap pulkslens pieciem, kā bija norunāts, Mušketons tika aizsūtīts visiem pa priekšu. Mušketons nerunāja angliski, bet, viņš pamanīja, kā Grimo iztiek ar žestiem un mimiku vārdu vietā. Viņš sāka mācīties no Grimo un pēc talantīgā skolotāja mācību stundām, apguva nepieciešamās iemaņas. Blezuā arī devās līdzi Mušketonam.
Pēc dažām stundām mūsu četri draugi, braucot pa Derbī galveno ielu, pamanīja Blezuā, kurš stāvēja uz cienījama nama sliekšņa. Šeit viņiem bija sagatavots dzīvoklis.
Visu dienu viņi pal netuvojās karalim, baidoties no apkārtējo aizdomām, un, tajā vietā; lai pusdienotu kopā ar pulkvedi Harrisonu, kā tas bija iepriekšējā dienā, viņi pusdienoja vieni paši.
Noteiktajā stundā Groslou bija klāt! D'Arlanjans viņu uzņēma kā vecu draugu. Portoss nomērīja viņu no galvas līdz kājām un pie sevis klusībā nosmējās, atrodot, ka. neskatoties uz. bargo sitienu, ar kuru viņš aplaimoja Parri brāli, pēc izskata viņš bija diezgan pašķidrs. Atoss un Aramiss darīja visu, kas bija viņu spēkos, lai slēptu savu riebumu pret šo cilvēku, ko viņš tiem iedvesa. Vispār Groslou palika apmierināts ar uzņemšanu.
Aloss un Aramiss nospēlēja savu lomu. Ap pusnakti viņi iegāja savā istabā, kuras durvis, it kā aiz piesardzības, lika atstātas vaļā. Bez tam d'Arlanjans drīz vien viņiem pievienojās, atstādams Porlosu vienu pašu cīnoties ar Groslou.
Portoss vinnēja no Groslou piecdesmit pislolu un nolēma, ka viņš ir samērā jauks sarunu biedrs, nekā sākumā las varēja izlikties.
Kas attiecas uz (iroslou, lad viņš nolēma nākošajā vakarā alspēlēt d'Artanjanam visu to, ko šodien bija paspēlējis Portosam. Atvadoties, no gaskonieša, viņš atgādināja par nākošās nakts ielūgumu.
Mēs teicām nākošās „nakls" ielūgumu, jo viņi šķīrās pulkstens četros no rīta.