Diena pagāja kā parasti. D'Artanjans pārgāja no kapteiņa Groslou pie pulkveža Harrisona, no pulveža Harrisona pie saviem draugiem. Cilvēks, kurš luvāk nepazīst d'Artanjanu, varētu nodomāt, ka viņš ir ļoti jautrā garastāvoklī, bet viņa draugi Aloss un Aramiss, pamanīja zem viņa jautrības maskas stipru uzbudinājumu.
— Ko viņš ir izdomājis? - leica Aramiss.
— Pagaidīsim, — tcica Atoss.
Portoss neteica neko, likai pārskaitīja ar pirkstiem savā kabatā piecdesmit pistoļu, kurus bija vinnējis Groslou, un pēc viņa sejas varēja spriest, ka šī nodarbošanās viņam ir ļoli patīkama.
Vakarā visi iebrauca Ristonā. s D'Artanjans sasauca draugus kopā. Viņš vairs nebija tas bezrūpīgais un jautrais cilvēks, kāds bija izskatījies visu dienu.
Atoss saspieda Aramisa roku.
— Stunda tuvojas! — viņš klusi teica.
— Jā, — to dzirdēdams teica d'Arlanjans, — tiešām, stunda tuvojas: šajā nakti, mani draugi, mēs glābsim karali.
Atoss nodrebēja; viņa acīs iedegās liesmiņas.
— D'Artanjan, — viņš teica ar bažām, kuras viņu pārņēma pēc cerību iedvesmas, — vai jūs nejokojat? Jūs runājat taisnību? Tā jokot, būtu bijis pārāk netaisni.
— Man ir savādi, teica d'Arlanjans, — ka jūs varat man neticēt. Sakiet, kad un kur jūs osai redzējis, ka es jokotu ar savu draugu sirdīm vai ar karaļa dzīvību? Es jums jau teicu un atkārtoju, ka šonakt mēs atbrīvosim karali Čārlzu Pirmo. Jūs uzticējāt man atrast iespēju, un es viņu atradu.
Portoss ar bezgalīgu mīlestību skatījās uz. d'Artanjanu. Aramiss smaidīja ar cerībām. Atoss bija bāls un viss drebēja.
— Runājiet! - viņš teica.
Portoss vēl vairāk iepleta acis, Armiss skatījās d'Artanjanam tieši mutē.
— Jūs zināt, ka mēs šovakar esam uzaicināti ciemos pie CJroslou?
— Jā, — teica Portoss, — viņš lūdza iespēju atspēlēties.
— Lieliski. Bet vai jums ir zināms, kur viņš atspēlēsies?
— Nē.
— Pie karaļa.
— Pie karaļa? — iesaucās Atoss. ,
— Jā, mani draugi, pie karaļa. Šonakt ir kapteiņa dežūra pie viņa majestātes, un, lai izklaidētos, viņš ielūdza mūs sastādīt viņam kompāniju…
— Visus četrus? — jautāja Aloss.
— Protams, visus četrus: vai tad mēs varam pamest savus gūstekņus?
— Ahā! — teica Aramiss.
— Un Jcas tālāk? — jautājot noteica Aloss, viss sasprindzis aiz uztraukuma.
— Mēs iesim pie Groslou, es un Portoss ar zobeniem pie sāniem, bet jūs divatā ar dunčien; četratā mēs uzveiksim šos astoņus pamuļķus un viņu stulbo priekšnieku. Ko jūs par to teiksit, Portos?
— Es teikšu, ka tas nebūs grūti, - atbildēja Portoss.
— Mēs pārģērbsim karali (Jroslou drēbēs, bet Mušketons, Grimo un Blezuā gaidīs mūs aiz ielas stūra ar apseglotiem zirgiem. Mēs uzsēdīsiemics uz tiem, auļosim un no rīta būsim divdesmit jūdžu attālumā no šejienes. Vai labi izdomāts, Atos?
Aloss uzlika viņam uz pleciem abas rokas, un maigi ieskatījās d'Artanjanam acīs.
— Es jums vēlreiz saku, mans draugs, ka pasaulē nav cēlsirdīgāka un vīrišķīgāka cilvēka, kurš spētu ar jums sacensties. Mēs uzskatījām, ka jūs esat vienaldzīgs pret mūsu nelaimi un bēdām, kuras jūs ar pilnām tiesībām vārējāt ar mums nedalīt,— un, lūk, tikai jūs viens atradāt to līdzekli, kuru mēs tik ļoti vēlējāmies atrast… Es atkārtoju tev, ka tu esi vislabākais no mums; es dodu tev savu svētību, kā arī ļoli mīlu tevi, mans dēls.
— Un kā es nevarēju to iedomāties! — iesaucās Portoss, iesitot pats sev pa pieri, — tas taču ir tik vienkārši.
— Ja es labi sapratu, tad mēs visus vispirms uzveiksim? — jautāja Aramiss.
Atoss nodrebēja un nobālēja.
— Nāksies, velns parāvis! — atbildēja d'Artanjans. — Es ilgi domāju, vai nevar to izdarīt citādi, bet, atzīstos, ka neko jēdzīgu es nespēju izdomāt.
— Nu ko, lai dara, — teica Aramiss, — stāvoklis tāds, ka citas izvēles nav. Kā mēs rīkosimies?
— Man ir divi varianti, — atbildēja d'Arlanjans.
— Pirmais? — jautāja Aramiss.
— Ja mēs tur atrādīsimies četratā, tad pēc mana signāla (bet šis signāls būs vārds: „Beidzot!") katrs no jums iedurs savam blakussēdošajam kareivim. Četri cilvēki būs uz vietas beigti, un mūsu stāvoklis būs gandrīz līdzvērtīgs: mēs būsim četri pret pieciem. Šie pieci var padolies; lad mēs viņus sasiesim un aizbāzīsim mutes. Ja viņi sākas aizsargāties, tad mēs viņus nositīsim. Bet var gadīties, ka mūsu saimnieks izmaina savu lēmumu, un ielūdz, tikai mani ar Portosu. Tādā gadījumā, mums nekas cits neatliks, kā pastrādāt divreiz ātrāk un ar dubultīgu spēku. Tas būs daudz grūtāk un var izcelties troksnis, bet jūs visi esiet kaujas gatavībā ar dunčiem rokās, un skrieniet palīgā tikai tad, ja izdzirdat troksni.
— Nu, bet, ja viņi noliek jūs? — jautāja Atoss.
— Neiespējami! — paziņoja d'Arlanjans. — Šīs alus mucas ir pārāk neveiklas un smagas. Bez tam, Portos, sitiet stipri ar roku pa viņu rīklēm; tāds silicns uzreiz apdullina un nedod laiku iebļauties.
— Lieliski! — teica Portoss. — Tas būs slavens cīniņš.
— Šausmas! Šausmas! — atkārtoja Atoss.
— Ak, cik jūs esat palicis jūtīgs, Atos! — teica d'Artanjans. — It kā jus nebūtu nokāvis cilvēkus kaujās! Starp citu, mans draugs, — viņš piebilda, — ja jūs domājat, ka karaļa dzīvība nav to vērta, es apklustu. Gribat, es lūlīl aizsūtīšu Groslou ziņu, ka esmu nevesels.
— Nē,— tcica Atoss, — jums ir taisnība, mans draugs; atvainojiet manu vājumu.
Šajā mirklī atdarijās durvis, un uz sliekšņa parādījās angļu kareivis.
— Kapteinis Groslou, — viņš iesāka lauzītā franču valodā, — paziņo d'Artanjana kungam un di Vallona kungam, ka gaida viņus pie sevis.
— Kur tieši? — jautāja d'Artanjans.
— Šeausdeguņa istabā, — atbildēja kareivis, būdams fanātisks puritānis.
— Labi! — teica Atoss tīrā angļu valodā, kuram asinis iesita galvā pie tāda karaliskās cieņas aizvainojuma. — Labi, pasakiet kapteinim Groslou, ka mēs ejam.