Puritānis aizgāja. Mūsu draugi lika saviem kalpiem apseglot astoņus zirgus un viņus gaidīt noteiktajā vielā, neatejot no zirgiem ne soli, un neizrādot nekādu uztraukumu vai kņadu, atrazdamies divdesmit soļu attālumā no mājas, kur tika apsargāts karalis.
XIX
Landsknehta partija
Bija pulkstens deviņi vakarā. Par cik dežūra mainījās pulkstens astoņos, tad kapteinis jau veselu stundu kā dežūrēja.
D'Artanjans ar Portosu tuvojās mājai, kura šonakt kalpoja par cietumu karalim Čārlzam Stjurtam Abiem pie sāniem bija zobeni. Aiz viņiem, nīgri un bez ieročiem, kā jau pienākās gūstekņiem, gāja Atoss un Aramiss. Zem apmetņiem viņi slēpa dunčus.
— Goda vārds, — teica Groslou, p'imanījis viņus, — es jau necerēju, ka jūs vairs atnāksit.
D'Arlanjans pienāca viņam klāt un klusi teica:
— Patiešām, vienu mirkli mēs šaubījāmies, di Vallona kungs un es.
— Kāpēc? - jautāja Groslou.
D'Artanjans ar galvas mājienu parādīja uz Alosa un Aramisa pusi.
— O, jā, — noprata Groslou, — dēļ viņu uzskatiem? Sīkumi! Tieši otrādi, — viņš piebilda, smejoties, — ja viņi grib paskatīties uz savu Stjuartu, lai paskatās.
— Vai lad mēs būsim visi vienā istabā ar karali? — jautāja d'Artanjans.
— Nē, blakusistabā; bet tā ka durvis būs atvērtas, tad tas būs līdzvērtīgi tam, ja mēs atrastos vienā istabā. Bet vai jūs paņēmāt daudz naudas līdzi? Brīdinu jūs, ka šoreiz es spēlēšu kā pats velns.
— Dzirdat? — tcica D'artanjans, ;žvadzinot naudu savā kabatā.
Ļoti labi, — tcica Groslou un atvēra durvis uz blakusistabu. - Lūdzu, kungi, nācict šeit.
Viņš aizgāja pa priekšu.
D'Arlanjans atskatījās uz draugiem. Portoss bija bezbēdīgs, it kā runa ielu tikai par paraslu spēli. Atoss bija bāls, bet uzņēmības pilns. Aramiss slaucīja sviedrus no sejas.
Astoņi kareivji stāvēja sardzē: Četri karaļa istabā, divi pie iekšdurvīm un divi pie tām durvīm, pa kurām ienāca draugi. Ieraudzīdams kareivju kailos zobenus, Atoss pasmaidīja, saprazdams, ka būs cīņa, nevis slaktiņš.
No šā mirkļa, likās, viņam atgriezās labais garastāvoklis.
Karalis Čārlzs Pirmais, kuru varēja redzēt pa atvērtajām durvīm, gulēja gultā neizģērbies; viņš bija apsegts tikai ar vilnas pledu.
Viņa galvgali sēdēja Parri, kurš ļoti klusi lasīja kaut kādu nodaļu no katoļu bībeles tā, ka karalis, kurš gulēja ar aizvērtām- acīm, viņu labi dzirdēja.
Uz melnā galda dega parastā tauku svece, kura apgaismoja karaļa mierīgo seju un uzticamā kalpa satraukto seju.
Laiku pa laikam Parri apstājās, domādams, ka karalis ir aizmidzis, bet viņš no jauna atvēra acis un teica smaidīdams:
— Turpini, mans mīļais Parri, cs klausos.
Groslou aizgāja līdz pašam karaļa istabas slieksnim, ar tīšu nevērību, uzlikdams galvā cepuri, kuru bija noņēmis, sagaidīdams viesus, un ar nicinājuma pilnu skatienu noskatījās šajā aizkustinošajā skatā; vecais kalps, kurš lasīja priekšā bibeli savam kungam. Tad, vispirms pārliecinājies, ka visi ir savās vietās, viņš pagriezās pret d'Artanjanu un ar uzvarētāja skatieņu paskatījās uz viņu, it kā gaidot uzslavu.
— Lieliski! — teica gaskonietis. — Zvēru, jūs esat teicams ģenerālis!
— Kā jūs atrodat, — teica Groslou, — vai Stjuarts var aizbēgt, kad- cs dežūrēju?
— Protams, nē, — atbildēja d'Artanjans. — Ja nu vienīgi viņam draugi nokrīt no debesīm.
Groslou seja staroja.
Grūti pateikt, vai karalis pamanīja nicinošo puritāņa virsnieka attieksmi pret sevi, par cik viņš gulēja ar aizvērtām acīm; bet, kad viņš izdzirdēja d'Artanjana dzidro balsi, viņa acis atvērās prel viņa gribu.
Kas attiecas uz Parri, viņš viss sāka drebēt un pārstāja lasit.
— Kāpēc lu visu laiku apstājies? — viņam leica karalis. — Turpini, mans mīļais Parri, ja likai tu neesi piekusis.
— Nē, jūsu majestāte, — atbildēja kambarsulainis.
Un viņš no jauna ķērās pie lasīšanas.
Pirmajā istabā viss bija sagatavots spēlei: tur stāvēja galds, kurš bija pārklāts ar galdautu, bet uz galda lika noliktas divas sveces, kārtis, divi radziņi un kauliņi.
— Lūdzu jūs, — teica Groslou, — ieņemiet vietas; es apsēdīšos pret Stjuartu, uz kuru ļoti mīlu skatīties, it sevišķi, ja viņš atrodas šādā stāvoklī. Bet jūs, d'Artanjana kungs, sēžaties man pretī.
Atoss piesarka aiz naida un dusmām; d'Artanjans paskatījās uz viņu, saraucis uzacis.
— Lieliski, — nodomāja d'Artanjans, — jūs, grāf de La Fēr, sēdēsiet kapteinim Groslou pie labās rokas; jūs ševaljē d'Erblē, — pie kreisās rokas, bet jūs, di Vallona kungs — blakus man. Jūs liksiet par mani, bet viņi par Groslou.
Tādā veidā pa kreisi no d'Artanjana atradās Portoss, kuram viņš varēja signalizēt, piesperot viņam pie kājas, bet viņam pretī Aramiss un Atoss, ar kuriem viņš mācēja sarunāties ar izteiksmīgiem skatieniem.
Saklausīdams grāfa de La Fēra un ševlajē d'Erblē vārdus, Čārlzs I atvēra acis un, neviļus, paceldams galvu, paskatījās uz blakusistabā sēdošajiem.
Šajā brīdī Parri, pāršķirdams vairākas lappuses uzreiz, sāka skaļi lasīt gaišreģa Džeroma dzejas:
„Kungs teica: ieklausieties gaišreģu vārdos, manoš kalpos, sūtītus pie jums".
Četri draugi saskatījās. Vārdi, kuri lika izlasīti, liecināja, ka karalis ir sapratis viņu vizītes mērķi.
D'Artanjana acīs pārādījās prieka dzirksts.
— Jūs tikko kā jautājāt par manu finansiālo stāvokli? — d'Artanjans griezās pie kapteiņa, izbērdams uz galda divdesmit pislolu.
• — Jā, — teica (Jroslou.
— Tad, lūk, — turpināja d'Artanjans, — savā reizē es arī gribu pateikt: stingrāk sargājiet savus dārgumu, mans dārgais Groslou kungs, par cik es jūs brīdinu, ka mēs ātrāk neaiziesim no šejienes, kamēr nebūsim to jums atņēmuši.