— Ne tik viegli tas būs izdarāms, — teica Groslou.
— Jo labāk, — teica d'Artanjans. — Un tātad, karš, īsts karš, mīļo kapteini. Ziniet, mēs tikai to vien vēlamies!
— Zinu, labi, zinu, — teica (Jroslou, skaļi iesmejoties, — jūs francūži mīlat jezgu.
Karalis Čārlzs I labi dzirdēja šo sarunu un uztvēra vārdu teikto nozīmi. Viegls sārtuma parādījās viņa sejā. Kareivji, kuri viņu apsargāja, redzēja, ka viņš iztaisno savus sagurušos locekļus. Aizbildinoties, ka viņam ir palicis karsts no sakurinātās krāsns, viņš nometa no gultas uzklāto skotu pledu, ar kuru, kā jau mēs teicām, viņš bija apsegts.
Atoss un Aramiss gavilēja aiz prieka, redzot, ka karalis ir apģērbts.
Sākās spēle.
Šoreiz veiksme bija uzmaidījusi Groslou; viņš visu laiku riskēja un vinnēja. Apmēram simts pistoļu pārgāja no vienas galda malas uz. otru. Groslou bija neprātīgā sajūsmā.
Portoss paspēlēja piecdesmit pistoļu, kurus bija vinnējis iepriekšējā vakarā, un vēl trīsdesmit savus. Viņš nebija labā garastāvoklī, tāpēc visu laiku bikstīja d'Artanjanu zem galda ar kāju, it kā jautādams, vai nav laiks sākt citu spēli; Atoss un Aramiss arī skatījās jautājoši uz viņa pusi, bet d'Artanjans palika bezjūtīgi vienaldzīgs.
Pulkstenis nosita desmit. Atskanēja patruļas soļi.
— Cik daudz šādu patruļu naktī paiet garām? — jaulāja d'Artanjans, izņemdams no kabatas atkal pistolus.
— Pieci, — atbildēja Groslou, — ik pēc divām stundām.
— Labi, — piebilda d'Artanjans, — tas ir ļoti tālredzīgi.
Un šeit viņš pameta izteiksmīgu skatienu uz. Atosu un Aramisu.
Patruļas soļi apklusa.
Pa to laiku, visi ieinteresēti ar spēli un zelta kaudzi uz galda, kuram ir tāda vara pār cilvēkiem, kā arī kareivji, kuriem bija jāapsargā karalis, nenolaižot no viņa acis, pievirzījās tuvāk durvīm, un nostādamies uz pirkstgaliem, sāka aizrautīgi skatīties pāri d'Artanjana un Portosa plecam; kareivji, kuri stāvēja pie durvīm, arī pievirzījās tuvāk galdam. Tas viss tikai iepriecināja mūsu draugus. Viņiem bija daudz izdevīgāk, ja visi sargkareivji bija saspiedušies barā, nevis, ja vajadzētu katram skriet pakaļ vai kādus meklēt pa kaktiem. Sargkareivji, kuri stāvēja pie ārdurvīm, tagad bija atspiedušies uz saviem kailajiem zobeniem, kā pret nūjām, un skatījās uz. kāršu spēlmaņiem.
Atoss, likās, kļuva mierīgāks un mierīgāks, tuvojoties liktenīgajam mirklim. Viņa slaidie garie izslavētie pirksti spēlēja ar luidoriem; viņš salieca un atlieca monētas, it kā tic būtu izgatavoti no alvas. Aramiss sliktāk valdīja pār sevi, visu laiku taustīdams ar roku dunča spalu, kurš bija noglabāts uz krūtīm. Bet Portoss, kurš palika nikns par zaudējumiem, cītīgi bakstīja ar kāju d'Artanjanu.
Dartanjans netīšām apgriezās un ieraudzīja starp kareivjiem stāvošu Parri, bet aiz viņa Čārlzu I, kurš, atbalstījies uz sava kalpa rokas, likās, sūta karstas lūgšanas Dievam. D'Arlanjans saprata, ka liktenīgais mirklis ir iestājies, ka visi, sēžot savās vietās, tikai gaida liktenīgo vārdu ,.Beidzol!", kuram, kā atceras lasītājs, vajadzēja kalpot par signālu.
Viņš pameta skatienu uz Atosa un Aramisa pusi, viņi abi atstūma zem sevis atrodošos krēslus, lai varētu brīvi piecelties.
Viņš piegrūda kāju Portosam, un tas piecēlās, it kā izstaipīdams nogurušos locekļus; ceļoties kājās, viņš ar roku pieskārās zobena efesam, lai pārliecinātos, ka zobens ir viegli izņemams.
— Ak, velns lai parauj! i- iesaucās d'Artanjans. — Atkal paspēlēju divdesmit pistoļu! Patiešam, kapteini Groslou, jums šodien velnišķīgi veicās; tas nevar tā turpināties.
Un viņš atkal uzmeta uz galda divdesmit pistoļu.
— Pēdējo reizi, kapteini. Lieku divdesmit pistolus uz kārti, pēdējo reizi.
— Pieņemu par divdesmit pislolicm! — skaļi noteica Groslou.
Viņš izņēma, kā pieņemts, divas kārtis: tūzi sev, karali d'Artanjanam.
— Karalis! — iesaucās d'Artanjans. — Tā ir laba zīme. Kapteini Groslou, — viņš piebilda, — sargieties karali.
Neskatoties uz visu d'Artanjana pašsavaldīšanos, viņa balss ietrīcējās, liekot sastingt viņa biedriem.
Groslou sāka izdalīt kārtis. Ja kristu tūzis — viņš būtu vinnētājs; ja kristu atkal karalis — viņš zaudētu.
Atklājās karalis.
— Beidzot! — iesaucās d'Artanjans.
Pie šiem vārdiem Atoss un Aramiss piecēlās, bet Portoss atkāpās vienu soli atpakaļ.
Jau bija gatavi nozibsnīt zobeni un dunči, kad pēkšņi atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās pulkvedis Harrisons ar vienu cilvēku, kurš bija ietinies apmetnī. .
Šo cilvēku aizmugurē varēja redzēt piecu kareivju musketes stobrus.
Groslou šausmās un apjukumā uzlēca kājās, domādams, ka viņu ir pieķēruši spēles laikā. Bet Harrisons viņam nepievērsa nekādu uzmanību, iziedams cauri istabai kopā ar pavadoni.
Viņi iegāja karaļa istabā.
— Čārlz Stjuart, — viņš griezās pie karaļa, — pienāca pavēle nogādāt jūs Londona, neapstājoties ne dienu, ne nakti. Esiet gatavs izpildīt šo pavēli tūlīt.
— Bet kā pavēle tā ii! — jautāja karalis. — Vai ģenerāļa Olivera Kromvela?
— Jā, — atbildēja Harrisons, — un, lūk, šis ir Mordaunta kungs, kurš, atvezdams šo pavēli, steidzas to izpildīt.
— Mordaunts! — nočukstēja četri draugi, saskatīdamies.
D'Artanjans steidzīgi sagrāba no galda visu zeltu, kuru viņi abi ar Portosu bija zaudējusi, un iebēra to savā lielajā un plašajā kabalā. Atoss un Aramiss piecēlās kopā ar viņu. Pie šīm viņu kustībām Mordaunts pagriezās pret viņiem un, pēkšņi, pazinis viņus, iesaucās naida pilnā atriebības priekā.
— Mēs, laikam, būsim uzķērušies, — nočukstēja d'Artanjans saviem draugiem.
— Vēl ne, - atbildēja Portoss.
— Pulkvedi! Pulkvedi! — iesaucās Mordaunts. — Lieciet tūlīt pat aplenkt šo istabu. Šeit liek rīkota nodevība! Šie četri francūži bēga.no Njūkaslas un, bez šaubām, lagad centīsies atbrīvot karali. Ai/turiet viņus!