— Oho, jaunais cilvēk! — iesaucās d'Artanjans, izraudams zobenu. — Šādu pavēli vieglāk dot, nekā izpildīt.
Tad, bargi novicinot kailo zobenu, iezīmējot ar to gaisā pusapli, viņš iesaucās:
— Man līdzi, mani draugi! Atkāpjamies!
Viņš rāvās uz durvju pusi un nogāza no kājām divus sarkareivjus, kuri nepaspēja notēmēt uz viņu savas musketes. Atoss un Aramiss steidzās viņam pakaļ; Portoss visus piesedza.
Kamēr visi paspēja noprast un novērtēt situāciju, visi četri draugi jau bija uz ielas.
— Šaujiet! — kliedza Mordaunls. — Šaujiet uz. viņiem!
Atskanēja divi vai trīs šāvieni, bet tie likai apgaismoja četrus bēgļus, kuri ātri skrēja gar ielas stūri.
Zirgi viņus gaidīja norunātajā vielā. Kalpiem atlika tikai pamest grožus kungiem, kuri, kā jau pieredzējuši jātnieki, ar izteiktu izveicību ieleca segļps.
— Uz priekšu! — komandēja d'Artanjans. — Turamies kopā!
Visi brauca pakaļ d'Artanjanam, braukdami lo pašu ceļu, pa kuru bija braukuši dienā, las ir uz Skotijas pusi. Apkārt pilsētai nebija ne vaļņu, ne uzbērumu, ne grāvju, lāpēc viņi ļoti ātri lika ārā no pilsētas.
Atbraukuši no pilsētas pēdējās mājelcs soļus piecdesmit, d'Artanjans apstājās.
— Stāviet! — viriš nokomandēja.
— Kā stāvēt? - iesaucās Portoss. - Jūs laikam gribējāt teikt: uz priekšu, cik vien spēka?
— Pavisam ne, - atbildēja d'Artanjans. — Šoreiz, pēc mums būs īsta pakaļdzīšanās. Lai viņi, izbraucot 110 pilsētas dzenās uz priekšu pa Skotijas ccļu; kad viņi būs pabraukuši auļos mums garām, mēs viņus palaidīsim sev pa priekšu, bet pasi brauksim uz. pretējo pusi.
Dažu so|u attālumā tecēja upe, pāri kurai bija tilts. D'Artanjans kopā ar zirgu nokāpa pa nolaideno krastu lejā pie upes. Viņš pagāja zem tilta arkas; viņa draugi viņam sekoja.
Nepagāja ne desmit minūtes, kad viņi saklausīja auļojošu zirgu pulku. Pēc minūtēm piecām jātnieki pārbrauca pāri tiltam, nemaz nenojauzdami, ka tic kurus viņi meklē, no viņiem šķir tikai tilta arkas.
XX Londona
Kad zirgu pakavu klaboņa vairs nebija saklausāma, d'Artanjans iznāca upes krastā un sāka braukt pa līdzcnupiu, pieturoties, cik vien bija iespējams pie īsākā ceļa uz Londonu.
Viņa trīs draugi klusēdami viņam sekoja. Beidzot, apbraukuši pilsētiņu, viņi to vairs nespēja saskatīt.
— Šoreiz, - teica d'Artanjans, kad viņi bija aizbraukuši ļoti tālu no pilsētiņas, un varēja pāriet sīkā riksī, — Šoreiz es domāju, ka mēs patiešām esam visu zaudējuši, un labākais, ko mēs tagad varētu darīt, tas ir doties uz Franciju. Ko jūs teiksit par šo priekšlikumu, Atos? Vai jūs to uzskatāt par saprātīgu?
— Jā, dārgais draugs, — atbildēja Atoss. — Tikai es dzirdēju no jums daudz cēlsirdīgākus un saprātīgākus vārdus. Jūs teicāt: ..Nomirsim šeit". Es jums tos atgādinu.
— O! — teica Portoss. — Nāve — tic ir nieki. Viņa mūs nenobiedēs, jo mēs visi pazīstam nāvi. Mani nomoka domas par sakāvi. Redzot, kādu pagriezienu ņem viss šis pasākums, mums visur nāksies ļoti grūti: Londonā, provincē, visā Anglijā; un vienalga, kur mēs ietu mūs visur gaida neveiksme.
— Mums jāstāv līdz galam, lai redzētu šīs traģēdijas beigas, — teica Atoss. - Lai kādas nebūtu beigas šim nolikumam, mēs ātrāk nebrauksim projām, kamēr nebūsim to redzējuši paši savām acīm. Vai jūs man piekrītat, Aramis?
— Pilnīgi piekrītu, dārgo grāf. Pie tam, es jums atzīšos, ka ļoti labprāt vel gribētu tikties ar Mordauntu. Man liekas, ka mums vajadzētu ar viņu novest rēķinus līdz galam; nav mūsu paradumos, pamest nenokārtotas šādas lietas.
— Ā, tā ir cita lieta! — teica d'Artanjans. — Šis iemesls ir pilnīgi attaisnojams. Atzīstos, ka es labprāt paliktu Londonā vai veselu gadu, lai tikai satiktos ar Mordauntu. Tikai mums vajadzēs apmesties pie uzticamiem cilvēkiem, lai nemodinātu apkārtējos aizdomas, jo Kromvela kungs, domājams, izdos pavēli mūs uzmeklēt, bet Kromvela kungs, cik man zināms, šādos jautājumos jokus neatzīst. Atos, vai jūs nezināt, kur pilsētā būtu viesnīca, kurā būtu ari tīri palagi, labs rostbifs un vīns bez apiņiem un paegļiem?
— Man liekas, ka to varēs izkārtot, — teica Atoss. — Vinters kādreiz veda mūs viena veca spāņa, kurš ir pieņēmis angļu pavalstniecību, padodoties gineju mānīgajai varai. Ko jūs par to teiksit, Aramis?
— Jūsu plāns apmesties pie Peresa kunga man liekas pilnīgi saprātīgs, un es to atbalstu. Mēs atgādināsim Peresam par nabaga Vinteru, kuru, kā man liekas, viņš ļoti cienīja. Mēs teiksim viņam, ka esam atbraukuši ziņkāres dzīti, lai redzētu nolikumu atrisinājumu. Mēs katrs maksāsim viņam pa ginejai dienā, un es domāju, ka, pieņemot šādus piesardzības mērus, mēs spēsim dzīvot diezgan mierīgi.
— Jūs aizmirstat vienu lielu, Aramis, ļoti svarīgu piesardzības pasākumu.
— Ko tad?
— Vajag pārģērbties.
— Pā! — iesaucās Portoss. — Kāpēc mums jāpārģērbjas, mums tāpat ir lieliski tērpi? Mums lajos ir ērti.
— Lai mūs nepazītu, — teica d'Artanjans. — Mūsu kamzoļi visi ir gandrīz vienā krāsā un vienādi piegriezti un visi redz vispirms savā priekšā francūzi. Es neesmu tik ļoti pieķēries šim apģērbam, ka nespētu no tā šķirties, lai dēļ tā riskētu nokļūt uz karātavām vai aizceļot uz Indiju. Es nopirkšu sev tērpu brūnā krāsā: esmu pamanījis, ka stulbie puritāņi to ir ļoti iecienījuši.
— Vai jūs atradīsit savu paziņu? — jautāja Aramiss.
— O, protams! Viņš dzīvoja uz Grin-Holl ielas, Bedfordas tavernā. Es varu staigāt pa Londonu aizvērtām acīm.
— Tātad uz Londonu! — iesaucās d'Artanjans. — Manuprāt mums jānokļūst Londonā līdz rītausmai, kaut arī'tāpēc būtu jānodzen zirgi.