— Tad ātrāk! — piekrita Atoss. — Ja es nekļūdos, tad mēs no Londonas atrodamies astoņu vai desmit jūdžu attālumā.
Draugi uzsauca zirgiem, un laida auļos uz Londonu, kur iebrauca pulkstens piecos no rīta.
Pie pilsētas vārtiem viņus apstādināja sargkareivji, bet Atoss tīrā angļu valodā pateica, ka viņi ir pulveža Harrisona uzdevumā, lai paziņotu viņa biedram Pridži kungam, par drī/u karaļa iebraukšanu Londonā. Šī atbilde izsauca veselu jautājumu krusu par to, kā tika saņemts gūstā karalis. Atoss stāstīja tādus sīkumus par karaļa sagūstīšanu, ka, ja sākumā sarg- kareivjiem ari bija kādas aizdomas, tad pēc šiem stāstiem, tās pilnīgi izzuda. Četri draugi saņēma caurlaidi ar visu puritāņu svētību.
Atoss, kā jau bija teicis, devās tieši uz Bedfordas tavernu, kuras saimnieks viņu uzreiz pazina.
Senjors Peress jutās lik ļoti pagodināts par viņa atnākšanu lik lielisku draugu pavadībā, ka lika viņiem sagatavot vislabākās istabas.
Kaut arī vēl nebija uzaususi gaisma, pilsēta jau bija pamodusies. Baumas, ka karalis, kurš tika sagūstīts ar pulkvedi Harrisonu, atrodas ceļā uz galvaspilsētu, izplatījās vakar vakarā, un ļoti daudzi negāja gulēt, baidoties, ka Stjuartu (tā sāka saukt karali) atvedīs naktī un viņi lo neredzēs.
Priekšlikums nomainīt apģērbu tika pieņemts, kā atceras lasītājs, vienbalsīgi, ja neskaita Portosa iebildumus.
Tāpēc draugi vispirms pievērsās šīs domas īstenošanai.
Saimnieks izrīkoja kalpus, lai atnestu dažāda piegriezuma tērpus, il kā viņš vēlētos atjaunot savu garderobi.
Atoss izvēlējās melnu apģērbu, kurš viņu darīja līdzīgu godīgam buržuā.
Aramiss nekādi nevēlējās šķirties no zobena, lāpēc izvēlējās tumšu kostīmu kareivju tērpa piegriezumā.
Portoss padevās kārdinājumam, paņemdams sev sarkanu kamzoli un zaļas bikses.
D'Artanjans, kurš jau iepriekš bija noskaņojies par krāsu, varēja pārdomāt tikai par tās toņa tumšumu, un, apģērbis jauno brūno tērpu, viņš izskatījās pēc cukura pārdevēja, kurš sen ar to vairs nenodarbojas.
Kas attiecas uz (irimo un Mušketonu, tad nomēzdami savas livrejas, viņi pilnīgi pārvērtas. Grimo pārvērtās par sausnēju, metodisku un aukstasinīgu angli, bet Mušketons bija līdzīgs angļu-resnulīša lipam, kurš vienmēr pārēdās.
— Tagad, — teica d'Artanjans, — ķersimies pie galvenā: apgriezīsim malas, lai nepakļautas apsmieklam. Bez zobeniem mēs vairs neesam galminieki, tad kļūsim puritāņi pēc frizūrām. Tas, kā jūs zināt, ir ļoti svarīgs noteikums, pēc kura tiek atšķirts republikānis no rojālista.
Tikai šajā tik svarīgajā jautājumā Aramiss izrādīja neizmērojamu pretestību. Viņš par katru ccnu vēlējās saglabāt savu skaislo malu sakārtojumu, kuru bija tik ļoti rūpīgi kopis. Nācās Atosam, kurš pret to visu bija vienaldzīgs, pārliecināt viņu ar savu piemēru. Porloss ari, bez iebildumiem, alclcva Muškctonam savu galvu, kurš ielaida šķēres viņa biezajos matos. D'Artanjans matus apgrieza pats, un- yiņa galva kļuva lidziga tiem, kurus var redzēt attēlotus uz Franciska 1 vai Čārlza IX laika medaļām.
— Kādi mēs esam kropļi! — iesaucās Aloss.
— Man liekas, ka no mūsu puritānisma var tikai slikti paliki, - piebilda
Aramiss.
— Man salst galva, — teica Portoss.
— Bet man rodas vēlēšanās lasīt sprediķi, — teica d'Artanjans.
— Nu, bet tagad, — teica Atoss, — kad mēs vairs nepazīstam viens otru un mums nav ko baidīties, ka mūs varētu pazīt citi, iesim paskatīties uz karaļa iebraukšanu Londonā. Ja viņu veda visu nakli, tad viņam drīz vajag būt pilsētā.
Patiešām, nepaspēja mūsu draugi paspaidīlies cilvēku pūlī pat divas stundas, kad atskanēja pirmie kliedzieni un cilvēku masas sakustējās, ejot pretī karaļa karietei.
Portoss, kurš bija galvas tiesu garāks par visu' pūli, pirmais ieraudzīja karaļa ekipāžu. D'Arlanjans 110 visa spēka centās pacelties uz pirkstgaliem, bet Atoss un Aramiss centās ieklausīties ļaužu sarunās, lai uzzinātu lautas noskaņojumu.
Kariete pabrauca garām.
D'Artanjans pazina Harrisonu, kurš sēdēja pie vienām karietes durvīm, un Mordauntu — pie otrām. Kas attiecas uz tautu, kuras domas centās izzināt Atoss un Aramiss, tad viņi visu laiku lādēja karali.
Aloss atgriezās mājās pilnīgi izmisis.
— Mans draugs, — viņam teica d'Artanjans, — jūs veltīgi pretojaties. Es jums atkārtoju, ka lielu pavērsiens ir ļoti slikls. Es pats pret visu esmu vienaldzīgs un piedalījos šajā pasākumā tikai jūsu dēļ, kā arī mīlot jebkurus politiska rakstura piedzīvojumus, kā pienākas musketierim. Es atrodu, ka tas bija ļoti jauki šai skaļajai bļauru bandai atņemt viņu ieguvumu, atstājot tos ar garu degunu. Labi, padomāsim.
Nākošajā dienā, pieejot pie loga, kurš izgāja uz vienu no visvairāk apdzīvotajiem pilsētas kvartāliem, Aloss sadzirdēja, ka bijušais karalis Čārlzs Pirmais stāsies liesas priekšā par savas varas pārsniegšanas pilnvarām un par nodevību.
D'Arlanjans slāvēja blakus Atosam, Aramiss pētīja Anglijas karti. Portoss vēl mielojās ar brokastu pārpalikumiem.
— Parlaments! — iesaucās Aloss. - Vai iespējams, ka parlaments varētu izdot šādu billu!
— Klausieties, — teica d'Arlanjans, — es slikti saprotu angliski; bet tā kā angļu valoda, ir kaut kas līdzīgs izkropļotai franču valodai, tad pat es saprotu: «parlaments bills", kuram protams ir jānozīmē «parlamenta bills". Sodi mani Dievs, kā runā angļi, ja tas nav tā.
Šajā mirklī ienāca saimnieks. Atoss viņu pasauca.
— Vai šo billu izdeva parlaments? — viņš jaulāja angliski.
— Jā, milord, īstākais parlaments.
— Kā «īstākais parlaments"? Vai lad ir divi parlamenti?
— Mans draugs, — iejaucās d'Arlanjans, — tā kā cs nerunāju angliski, bet mēs visi runājam spāniski, tad runāsim šajā valodā. Tā ir jūsu dzimtā valoda, un jūs, domājams, ar baudu runāsit šajā valodā.