— Jā, lūdzu, — pievienojās Aramiss.
Kas attiecas uz Portosu, lad kā mēs jau teicām, viņš visu savu uzmanību koncentrēja uz. cūkgaļas kotletēm, viss pārņemts likai ar vienu domu, kā lai garšīgāk apsūkā kauliņu no gaļas un taukiem.
— Tad jūs jautājāt?.. — tcica saimnieks spāniski.
— Es jautāju, — turpināja Aloss tajā pašā valodā, — vai tiešām ir divi parlamenti, — viens īsls, bet olrs neīsts?
— Savādi! — ieminējās Portoss, lēnām paceļot galvu un nesaprašanā skatoties uz saviem draugiem. — Izrādās es zinu angļu valodu! Es saprolu visu, ko jūs runājat.
— Tas tāpēc, mans draugs, — tcica viņam Aloss, ar savu parasto aukstasinību, — ka mēs runājam spāniski.
— Ak, velns parāvis! - iesaucās Porloss. — Cik žēl! Bet es jau domāju, ka es pārvaldu vēl vienu svešvalodu.
— Kad es runāju īstākais parlaments, senjori, — tcica saimnieks, — tad es domāju to, kuru ir attīrījis pulkvedis Pridžs.
— Ak, cik labi! — iesaucās d'Artanjans. — Šejienes ļautiņi nav nemaz tik stulbi. Kad mēs atgriezīsimies Francijā, vajadzēs pasviest šo ideju Mazarīni un prelāta kungam. Viens attīrīs parlamentu galma labā, bet otrs — lautas labā, lā kā no parlamenta drīz vien nekas nepaliks pāri.
— Kas tas tāds pulkvedis Pridžs? — jautāja Arami.ss. — Un kādā veidā viņš atlīrīja parlamentu?
— Pulkvedis Pridžs, — turpināja paskaidrot spānis, — bijušais važonis, gudrs cilvēks. Kad viņš vēl braukāja apkārt savos ratos, viņš pamanīja, ja ceļa vidū guļ akmens, lad daudz, vieglāk to aizmest projām, nekā mēģināt pārbraukt tam pāri ar riteni. Tad, lūk, no divsimt piecdesmit viena cilvēka, kuri sastādīja parlamentu, simts deviņdesmit viens viņam traucēja, un viņu dēļ varēja apgāzties politiskie rati. Tāpēc viņš rīkojās tāpat, kā agrāk ar akmeņiem: paņēma un vienkārši izmeta viņus no parlamenta.
— Lieliski! — iesaucās d'Artanjans, kurš pats, būdams gudrs cilvēks, dziļi cienīja prāta spējas visur, kur vien to satika.
— Un visi šie izmestie parlamenta locekļi bija Stjuarta piekritēji? — jautāja Atoss.
— Nu, protams, senjor, un, kā jīis saprotat, viņi varēja izglābt karali.
— Protams! — atbildēja Portoss. — Jo viņi sastādīja vairākumu.
— Un jūs domājat, — teica Aramiss, - ka karalis piekritīs stāties šāda tribunāla priekšā?
— Nāksies! — atbildēja spānis. — Ja viņš domās atteikties, lauta viņu piespiedīs.
— Paldies, senjor Peres, - teica Atoss. - Es uzzināju visu, ko man vajadzēja.
— Nu ko, Atos? Vai jūs beidzot redzat, ka lieta ir pilnīgi bezcerīga, — jautāja d'Artanjans, — un ka mums nekādi neaizdzīties pakaļ visiem šiem Harrisoniem, Pridžicm, Džoisiem un Kromveļiem?
— Karali atbrīvos tiesā, - teica Aloss. - Viņa piekritēju klusums norāda uz sazvērestību.
D'Artanjans paraustīja plecus.
— Bel, — teica Aramiss, — pat ja viņi iedrošināsies apsūdzēt savu karali, tad viņi piespriedīs tam vai nu izdzīšanu no valsts vai arī cietuma sodu, bet ne vairāk.
D'Arlanjans iesvilpās, tā izsakot savas šaubas.
— Mēs vēl visu varēsim uzzināt, — teica Aloss, — tā kā, domājams, iesim uz sēdēm.
— Jums nevajadzēs ilgi gaidīt, — leica saimnieks, — tiesas sēde sāksies rīt.
— Lūk, kā! - piezīmēja Aloss. - Tātad izmeklēšana nolika jau iepriekš, pirms karalis lika nopirkts.
— Ziniet, — leica Aramiss, - ka šo darījumu, vismaz, visus sagatavošanās darbus, paveica mūsu draugs Mordaunls.
— Un lāpēc, - teica d'Artanjans, - ziniet, ka visur, lai kur viņš negadīlos manā ceļā, es viņu nositīšu, kā traku suni.
— Fī! — atsaucās Atoss. - Tādu nešķīsteni!
— Tieši tāpēc, ka viņš ir nešķīstenis, es viņu nositīšu, — atbildēja d'Artanjans. - Ak, dārgais draugs, esmu pietiekami izpildījis jūsu vēlmes, esiet vismaz šajā jautājumā iecietīgs prel mani. Pie tam, vai jums patīk vai ne, bet es paziņoju, ka šis Mordaunls tiks nosists tikai ar manu roku.
— Un manu, — teica Porloss.
— Un manu, — piebilda Aramiss.
— Sirdi aizkustinoša vienprātība! - iesaucās d'Arlanjans. - Kā las piesl'āv tādiem godīgiem buržuā, kādi esam mēs! Bet tagad iesim pastaigāties pa pilsētu; pat Mordaunts nepazīs mūs četru so|u attālumā tādā miglā. Iesim paelpot šo miglu.
- Jā, — teica Porloss, - dažādības dēļ pēc alus. Un četri draugi izgāja, kā saka, «paelpot vietējo gaisu".
XXI
Tiesa
Nākošajā dienā konvoja pavadībā karali Čārlzu I atveda uz augstākās tiesas zāli, kurā vajadzēja notikt tiesai.
Cilvēku pūļi pārpildīja ielas, jumtus, kas atradās tiesas ēkas tuvumā.
Tāpēc mūsu draugi uzreiz, saskārās ar gandrīz, nepārvaramām grūtībām dzīvas sienas veidā. Kaut kādi rupji zemas kārtas cilvēciņi pagrūda Aramisu lik stipri, ka Portoss, pacēlis savu lielo kulaku, nolaida to uz vienu ar miltiem nosmērētu ģīmi — redzams maiznieku; no siliena maiznieka seja uzreiz izmainījās un kļuva sarkana no asinīm, palikdama līdzīga samīdītam vīnogu ķekaram.
Tas radīja saviļņojumu pūlī; trīs cilvēki gribēja mesties Portosam virsū, bel vienu apstādināja Atoss, otru d'Arlanjans, bel trešo Portoss pārsvieda pāri galvām. Daži angļi, boksa cienilāji, novērtēja šī manevra ātrumu un veiklumu un applaudēja Portosam. Daudz, netrūka, lai šī scēna, kuras laikā mūs draugi sāka uztraukties, ka pūlis viņus, laikam, saspiedīs, nepārvēršas viņiem par skaļām ovācijām; bet mūsu ceļinieki, izvairoties no visa, kas varētu pievērst uz viņiem lieku uzmanību, pacentās laicīgi paslēpties pūlī no ziņkārīgajiem skatieniem. Protams, parādot savu Herkulcsa spēku, viņi panāca to: ka pūlis pašķīrās viņu priekšā. Viņi brīvi piekļuva pie tiesas ēkas, kas pirms brīža likās nesasniedzama, un devās iekšā ēkā.