Visa Londona drūzmējās pie durvīm, kas veda uz. tribīnēm, kuras bija domātas publikai.
Kad četriem draugiem, beidzot, izdevās iekļūt vienā no tām, viņi ieraudzīja, ka trīs pirmās rindas ir jau aizņemtas. Tas viņus ne visai sarūgtināja, par cik viņi nevelējas tikt pazīti. Viņi ieņēma vielas, ļoti apmierināti ar to, ka viņiem izdevās izlauzties cauri šim pūlim. Vienīgi
Portoss ļoti nožēloja, ka nebija licis pirmajā rindā, jo viņam ļoti gribējās parādīt savu sarkano kam/oli un zaļās bikses.
Soli bija izvietoti kā amfiteātrī, un no tā augstuma, kur sēdēja mūsu draugi, varēja labi pārredzēt visu sapulci. Netīšām viņi bija nokļuvuši vidējās tribīnēs un viņu acu priekšā bija novietots krēsls, kurš bija sagatavots karalim Čārlzam I.
Ap pulkstens vienpadsmitiem karalis parādījās uz. zāles sliekšņa.
Viņu apsargāja konvojs.
Viņš bija ar cepuri galvā, turējās mierīgi un noskatījās zālē ar vienmērīgu un pārliecinātu skatienu, it kā būtu atnācis vadil savu padevīgo galminieku Sapulci, un nevis atbildēt uz tiesas apsūdzību, kura sastāvēja no dumpiniekiem.
Tiešneši, priecādamies par iespēju pazemot karali, redzams izmantoja tiesības, kuras viņi sev piešķīra. Un, lūk, pie karaļa pienāca viens no pristaviem un pateica viņam, ka apsūdzētais driķt ienākt liesas zālē tikai ar kailu galvu.
Neatbildot nevienu vārdu, karalis Čārlzs I vēl dziļāk uzmauca savu fetra cepuri un aizgriezās; pēc tam, kad pristavs aizgāja, viņš apsēdās krēslā, kurš viņam bija sagatavots, sizdams sev pa zābaku stulmu ar pletni, kura bija viņam rokās.
Parri, kurš viņu pavadīja, nostājās aiz krēsla.
D'Arlanjans, lai novērotu šo ceremoniālu, skatījās uz Alosu; viņa seja pauda visas lās izjūtas, ko viņš pārdzīvoja, bet kuras karalis spēja savaldīt labāk. Atoss, kurš parasti bija ļoti līdzsvarots un auksatsinīgs, izbiedēja d'Arlanjanu ar savu uztraukumu.
— Ceru, — viņš teica Alosam klusi uz auss, — ka jūs neļausit vismuļķīgā veidā nodot sevi šajā slazdā, bet ņemsit piemēru no karaļa.
— Esiet mierīgs, — atbildēja Atoss.
— Ahā! — turpināja d'Arlanjans. — Viņi, liekas, kaut ko baidās; skatieties, viņi pastiprina apsardzi. Agrāk bija redzami tikai kareivji ar berdišiem, bet tagad parādījās arī musketieri. Tagad pietiks visiem; berdiši seko publikai, kura atrodas, lejā, bet musketes ir notēmētas uz mums. '
— Trīsdesmit, četrdesmit, piecdesmit, septiņdesmit, — teica Portoss, skaitīdams pienākošos kareivjus.
— Ē, piezīmēja Aramiss, — jūs aizmirsāt virsnieku, Porlos, bet viņu, man liekas, der ieskaitīt kopējā skaitā.
— o jā! — teica d'Arlanjans.
Un viņš nobālēja ai/ naida, pazinis virsniekā Mordauntu, kurš ar atkailinātu zobenu rokā ieveda liesas 'zālē musketierus un nostādīja viņus aiz. karaļa, tieši pretī tribīnēm.
— Vai tiešām viņš mūs pazina? — turpināja d'Artanjans. — Ja, tas ir tā, tad es momentāli atkāpjos. Es nevēlos, lai man tiktu nozīmēts kaut kāds noteikts nāves veids. Es vēlētos to izvēlēties pats pēc saviem ieskatiem un nevēlos būt nošauts šajā peļu slazdā.
— Nē, — nomierināja viņu Aramiss, — viņš mūs neredz. Viņš skatās tikai uz karali. Pretīgais izdzimums! Ar kādam aeīm viņš skatās uz. karali! Nelietis! Vai tiešām viņš neieredz karali tikpat stipri, kā mūs?
— Un kā vēl, velns parāvis! — teiea Atoss. — Mēs viņam atņēmām tikai māli, bet karalis viņam alņēma visus īpašumus.
— Tā ir taisnība, — apstiprināja Aramiss. — Bet klusāk. Priekšsēdātājs tikko kā sāka runāt ar karali.
Patiešām tiesnesis Bredšou griezās pie apsūdzētā monarha.
— Stjuart, — viņš teiea karalim, — noklausieties jūsu tiesnešu vārdus un iesniedziet tiesai paziņojumu, ja jums radīsies kādas pretenzijas.
Karalis aizgriezās, it kā šie vārdi neattiektos uz viņu.
Priekšsēdētājs pagaidīja, un tā kā atbildes nebija, tad iestājās minūtes klusums; visa zāle sastinga tādā klusumā, ka varēja dzirdēt mušu sīcam.
No simts sešdesmit trīs nozīmētajiem tiesas locekļiem, varēja atsaukties tikai septiņdesmit trīs, jo pārējie, nobijušies par šīs lietas pavērsienu, neieradās tiesas sēdē.
— Es stājos pie tiesnešu pārbaudes, — teiea Bredšou, it kā nemanīdams, ka pietrūkst trīs piektdaļas tiesas sastāva.
Un viņš sāka pēc kārtas nosaukt gan klātesošos, gan neesošo tiesnešu vārdus. Klātesošie atbildēja gan skaļi, gan klusi, skatoties pēc tā, cik stipra bija viņu pārliecība. Kad tika nosaukts sapulcē neesošā tiesneša vārds, tad iestājās korekta pauze, pēc tam vārds tika nosaukts otrreiz.
Pienāca pulkveža Fcrfaksa rinda; divkārša šī vārda nosaukšana izsauca svinīgu klusumu, parādot, ka pukvedis nevēlējās piedalīties šādā tiesāšanā.
— Pulkvedis Fcrfakss! — atkārtoja Bredšou.
— Ferfakss? — pēkšņi atskanēja izmējīga balss, kurai bija maigs, sidrabains tembrs, kas uzreiz nodeva, ka runātāja ir sieviete. — Ferfakss ir pārāk gudrs, lai nāktu uz. šejieni.
Šie vārdi tika uzņemti ar klātesošo smiekliem; tic tika izteikti ar to bezrūpīgo drosmi, kādu sievietes smeļ savā vājumā, un kurš netiek sodīts.
— Sievietes balss! — iesaucās Aramiss. - Ak, daudz gan es dotu, lai viņa būtu jauna un skaista!
Un viņš uzrāpās uz sola, lai paskatītos uz runātājas pusi.
— Zvēru pie goda, — noteica Aramiss, — viņa ir burvīga. Skatieties, d'Artanjan, visi skatās uz viņu^ pat /cm Brcdšou skatiena viņa nenobālēja.
— Tā ir lēdija Ferfaksa, — leica d'Arlanjans. — Vai jūs viņu atceraties, Portos? Mēs viņu redzējām kopā ar vīru pie ģenerāļa Kromvela.