Pēc mirkļa, klusums, kurš tika pārtraukts ar šo epizodi, atjaunojās un sasaukšanās turpinājās.
— Šie blēži aizslēgs tiesas zāli, ja redzēs, ka viņi ir mazākumā, — leica grāfs de La Fērs.
— Jūs viņus nepazīstat, Atos. Paskatieties, kā smaida Mordaunls, kā viņš skatās uz karali. Vai tāds ir skatiens cilvēkam, kurš baidās, ka upuris var aizslīdēt? Nē, šis smaids ir naida, gandarījuma, pašpārliecinātības un atriebības pilns. O, nicināmais čūskulēns, es nosaukšu to par laimīgu dienu, kad mēs varēsim sakrustot kaut ko asāku par skatieniem!
— Karalis patiešām ir skaists, — piezīmēja Portoss. — Jūs redzat, cik viņš ir rūpīgi apģērbies, kaut arī atrodas gūstā! Viņa spalva pie cepures maksā ne mazāk kā piecdesmit pisltolu. Paskatieties, Aramis.
Sasaukšanās beidzās. Priekšsēdētājs pavēlēja sāki apsūdzības runas lasīšanu.
Atoss nobālēja. Viņš vēlreiz, vīlās savās cerībās: tiesneši nebija pilnā sastāvā, bet tiesa tomēr notika. Varēja saprast, ka karalis ir jau notiesāts.
— Es jums teicu, Alos, — viņam leica d'Arlanjans, raustot plecus, — bet jūs vienmēr šaubījāties. Tagad pacenšalies saņemt sevi rokās un, mēģiniet pēc iespējas mazāk iekarst, klausieties lās nelietības, kuras šie kungi melnajos tērpos runās par savu karali.
Karalis Čārlzs I klausījās ļoti uzmanīgi apsūdzības runā, mēģinādams neieklausīties apvainojumos un cenšoties paturēt atmiņā sūdzības; bet, kad naids pārkāpa visas robežas, un apsūdzētājs piešķīra sev bendes tiesības, viņš atbildēja ar nicinājuma pilnu smaidu. Apsūdzība bija smaga, šausmīga. Visas neapdomātās karaļa rīcības'lika pārvērstas par tīšiem un ļauniem nodomiem no viņa puses, bet viņa kļūdas tika pārvērstas par noziegumiem.
D'Artanjans nevērīgi klausījās šo tiesas prāvu ar izteiktajiem apvainojumiem, kā tā to bija pelnījusi, bet, ar viņam piemītošo nojausmu, viņš pievērsa uzmanību dažiem apsūdzības punktiem.
— Sakot patiesību, — viņš teica saviem draugiem, — ja jātiesā ir par jebkuru vieglprātīgu vai neapdomātu rīcību, lad šis nabaga karalis ir pelnījis sodu; bet šis sods, kuru viņam lagad piespriež, jau ir pieliekami cietsirdīgs.
— Visādā gadījumā, — teica Aramiss, — sodīt vajadzēja viņa ministrus, nevis karali, par cik Anglijas konstitūcijas pirmais punkts skan šādi: „Karalis nevar kļūdīties".
"Kas alticcas uz mani, - prātoja Portoss, skatīdamies uz Mordauntu un domājot tikai par viņu. - ja cs nebaidītos izjaukt šo svinīgo atmosfēru, cs nolēktu ar trīs lecienicm lejā un būtu klāt pie Mordaunla. Es viņu nožņaugtu, bel pēc tain paķertu viņu aiz kājām un piedauzītu šo muļķīgo musketieru baru, kuri likai parodē mūsu franču musketierus. Pa to laiku d'Artanjans, kurš vienmēr ir ļoti uzņēmīgs un apķērīgs, varētu kaut ko izdomāt, lai glābtu karali. Vajadzēs ar viņu par lo parunāt".
Pa lo laiku Aloss, ar svelošu skatienu, žņaudza savas dūres un kodīja lūpas līdz asinīm, pats degdams naida liesmās, klausīdamies šo ņirgāšanos un brīnoties par karaļa pacietību. Viņa cietā roka, viņa uzticīgā sirds drebēja aiz naida. J
Sajā mirkli apsūdzības runa beidzās ar vārdiem:
— Esošās apsūdzības lika izteiktas angļu tautas vārdā.
Šie vārdi izsauca šalkoņu tribīnēs un tagad nevis sievietes, bet vīrieša balss, stingra un naida pilna, nogranda pa visu zāli:
— Tu melo! Deviņas desmitdaļas angļu tautas šausminās par taviem vārdiem.
Tas bija Atoss. Nespēdams vairs valdīt pār sevi, viņš piclcca kājās, izstiepdams roku pret apsūdzēlāju un meta viņa sejā savus naida pilnos vārdus.
Karalis, tiesneši un publika pagriezās pret tribīnēm, kur atradās mūsu draugi.
Mordaunls izdarīja lo pašu ko pārējie un uzreiz pazina franču virsnieku, kuram līdzās, piecēlušies no savām vielām, stāvēja viņa trīs draugi, bāli un biedinoši. Mordaunla acīs iekvēlojās prieks: beidzot viņš atrada tos, kurus atrast un nonāvēt- bija viņa dzīves mērķis.
Ar naida pilnu žestu viņš piesauca pie sevis divdesmit musketierus, kuriem norādīja uz tribīnēm, kur atradās viņa ienaidnieki, un teica:
— Šaujiel pa šīm tribīnēm!
Bet le d'Artanjans, ātrāk par zibeni, saķēra Atosu aiz rokas, bet Portoss Aramisu; ar vienu lēcienu pārlekdami pāri cilvēku galvām, kas atradās viņu priekšā, viņi metās koridorā, noskrēja lejā pa trepēm un iejaucās iekšā cilvēku pūlī, kurš atradās uz laukuma. Pa lo laiku trīs tūkstoši sēdošo skatītāju sēdēja zem muskešu stobriem, un likai šausmu kliedzieni un izmisīgie lūgumi paglāba šos cilvēkus no asiņainā slaktiņa.
Čārlzs arī uzreiz pazina četrus draugus; ar vienu roku viņš pieķērās pie krūtīm, it' kā cenšoties apstādināt sirdspukstus, bet ar otru aizvēra acis, lai neredzētu savu uzticamo draugu bojā eju.
Mordaunts, bāls, naidā drebošs, metās ārā no zāles desmit kareivju priekšgalā ar atkailinātu zobenu rokā. Viņš centās izklīdināt pūli, izjautāja klātesošos, skrēja no vienas laukuma malas līdz otrai, līdz beidzot atgriezās ne ar ko.
Juceklis bija neiedomājams. Vairāk nekā pusstundu bija tāds troksnis, ka nevarēja dzirdēt paša balsi. Tiesneši baidījās, ka no jebkuras puses var atskanēt šāvieni. Tribīnēs sēdošie skatījās uz viņiem pievērstajiem muskešu stobriem, uztraucās un trokšņoja, baiļu un ziņkāres pārņemti.
Beidzot iestājās klusums.
— Ko jūs varat teikt attaisnojumā uz apsūdzības runu? — Bredšou jautāja karalim.
— Pirms man jautāt, — iesāka Čārlzs I drīzāk tiesneša tonī, nekā apsūdzētā, nenoņemot cepuri un nepieceļoties no krēsla ar pazemīgu vaigu, bet pavēloši skatīdamies, — pirms jūs jautājat man, jums vispirms jāatbild man. Njūkastlā es biju brīvs un tur tika noslēgts līgums ar abām palātām. Tai vietā, lai pildītu līgumu tā, kā to izpildīju es no savas puses, jūs nopirkāt mani no skotiem, nopirkāt nedārgi, cik man zināms, un tas dara godu jūsu jaunās valdības taupībai. Bet, ja jūs mani nopirkāt, kā vergu, vai tiešām jūs domājat, ka es pārstāju būt jūsu karalis? Necik. Atbildēt jums — nozīmē aizmirst par visu. Tāpēc es atbildēšu jums tikai tad, kad jūs pierādisit savas tiesības uzdot man jautājumus. Atbildēt jums