— nozīmē atzīt jūs par saviem tiesnešiem, bet es redzu šeit tikai bendes.
Un kapa klusumā, kurš iestājās, kamēr viņš runāja, Čārlzs I, mierīgs, cēls, nenoņēmis cepuri no galvas, no jauna iesēdās savā krēslā.
— O, kāpēc šeit nav manu draugu francūžu? — nočukstēja Čārlzs I, skatoties uz to pusi, kur viņi bija parādījušies uz mirkli. — Ja viņi tagad būtu šeit, viņi redzētu, ka viņu draugs, būdams dzīvs, bija pelnījis aizstāvību, bet pēc nāves nožēlošanu.
Bet viņš veltīgi meklēja ar skatienu pūlī kādu līdzjūtīgu skatienu. Uz viņu skatījās stulbi \ un aprobežoti, baiļu pārņemti cilvēciņi; viņš juta sev apkārt svešus un ļaunus cilvēku skatienus.
— Labi, — teica priekšsēdētājs, redzēdams, ka Čārlzs I bija stingri nolēmis klusēt. — Mēs jūs tiesāsim, neskatoties uz jūsu klusēšanu. Jūs tiekat apsūdzēts nodevībā, savas varas pilnvaru pārsniegšanā un slepkavībā. Liecinieki nodos zvērestu. Tagad varat iet, nākošā sapulce piespiediedīs jūs darīt to, ko jūs nevēlējāties darīt brīvprātīgi šodien.
Karalis Čārlzs I piecēlās un, pagriezies pret Parri, redzēja, ka viņš kļuva bāls kā nāve, un aukstas sviedru lāses parādījās uz viņa pieres.
— Kas ar tevi, mans dārgais Parri? — viņš jautāja. — Kas tevi tik ļoti uztrauca?
— o, jūsu majestāte, — lūdzošā balsī un cauri asarām atbildēja Parri,
— ja jūs iesiet cauri zālei, tad neskatieties pa kreisi.
— Kāpēc, Parri?
— Neskatieties, jūsu majestāte, cs jūs lūdzu.
— Bet kas par lietu? Runā, — uzstāja Čārlzs I, mēģinot kaut ko saskatīt cauri karevju ierindai, kura bija nostājusies viņu aizmugurē.
— Tur… bet jūs neskatīsities, jūsu majestāte, vai nav tiesa?.. Tur uz galda guļ cirvis, ar kuru soda noziedzniekus. Tas ir pretīgs skats; neskatieties, jūsu majestāte, es jūs lūdzu.
— Dumiķi! — noteica Čārlzs I. — Vai tiešām viņi mani uzskata par lādu pašu gļēvuli, kādi ir viņi paši? Tu labi darīji, ka mani brīdināji; pateicos tev, Parri.
Un tā kā bija pienācis brīdis aiziet, tad karalis izgāja sardzes pavadībā.
Patiešām, pa kreisi no zāles durvīm gulēja nolikts, draudīgi atspīdēdams sarkanā galdauta krāsu, uz kura tas bija nolikts, tērauda cirvis ar garu koka kātu, kurš bija bendes rokas nopulēts.
Ejot garām šai vietai, karalis Čārlzs I apstājās un, skatoties uz cirvi, smiedamies teica:
— A, las esi lu, cirvīl! Lielisks biedinājums visiem tiem, kuri nepazīst bruņniecību. Es levi nebīstos, bendes sekīra, — viņš piebilda, uzšaujot sev pa zābaku stulmu ar pletni, kuru visu laiku turēja rokās. — Tagad tava kārta, es to gaidīšu ar kristieša pacietību.
Un, paraustījis plecus ar karalisku cēlsirdību, viņš gāja uz priekšu, atstājot visus cilvēkus ar izbrīnītām un pārsteigtām sejām, kuri bija drūzmējušies apkārt, lai labāk saskatītu karaļa reakciju, kad viņš ies garām šai baigajai vietai, kurai vajadzēja nospēlēt liktenīgu lomu viņa dzīvē:.
— Patiešām, Parri, — turpināja karalis, iedams pa koridoru, — visi šie cilvēciņi, lai Dievs man piedod, uzkata mani par kaut kādu koloniālo kokvilnas tirgotāju, bet nevis par bruņinieku, kurš pieradis pie tērauda spožuma. Vai tiešām viņi uzskata, ka neesmu pat miesnieka vērts?
Tā runādams, viņš pienāca pie izejas.
Šeil bija pulcējies milzīgs ļaužu pūlis, kuriem nepielika vietas tribīnēs un kuri tagad vēlējās noskatīties uz beigu ainu, kaut arī pati interesantākā daļa palika neredzēta. Šajā ļaužu pūlī karalis nesatika nevienu līdzjūtīgu skatienu; visur varēja redzēt tikai uztrauktas un draudošas sejas.
No viņa krūtīm izlauzās sāpju vaids.
„Cik cilvēku, — viņš nodomāja, — un neviena uzticama drauga".
Un kad viņa dvēselē šaustījās šīs domas, kuras radās aiz izmisuma un šaubām, it kā atbildot uz tām, kāda balss blakus iesaucās:
— Slava kritušajam karalim!
Karalis ātri pagriezās; viņa acīs spīdēja asaras, bet sirds sāpēs sažņudzās.
Tas bija vecs viņa gvardes kareivis. Redzēdams garām ejošo karali, viņš nespēja atturēties, lai neatdotu viņam šo pēdējo godu.
Bet nelaimīgais gandrīz tika piedauzīts ar zobenu rokturiem. Uzbrucēju skaitā nelaimīgajam viņš pamanīja arī kapteini Groslou.
- Mans Dievs! — iesaucās Čārlzs I. — Tik cietsirdīgs sods par tik niecīgu pārkāpumu!
Ar sāpēm sirdī karalis turpināja savu ceļu, bet nepaspēja viņš paiet pat simts soļus, kad kaut kāds satracināts cilvēks, izspiedies, starp diviem konvojieriem, iespļāva viņam sejā.
Tajā pašā laikā atskanēja skaļi smiekli un pūļa šalkoņa. Pūlis atkāpās, tad no jauna sāka viļņoties, kā jūra vētras laikā. Čārlzam izlikās, ka šajā dzīvo viļņu jūrā viņš ieraudzīja Atosa degošās acis.
Karalis Čārlzs Pirmais noslaucīja seju un noteica ar skumju smaidu:
— Nelaimīgais! Par puskronu viņš apvainotu arī savu miesīgo tēvu!
Karalis nekļūdījās: viņš patiešām redzēja Atosu un viņa draugus, kuri
no jauna bija iejukuši pūlī, pavadīdami viņu ar pēdējo skatienu.
XXII
Vaitholla