Kā jau varēja paredzēt, parlaments piesprieda Čārlzam Stjuartam nāvessodu.
Kaut arī mūsu draugi negaidīja šī sprieduma nolasīšanu tas viņiem lika ieslīgi dziļās skumjās. D'Artanjans, kura atjautība vienmēr izcēlās dzīves grūtākajos mirkļos, vēlreiz, nozvērējās, ka viņš izdarīs visu, lai tikai neļautu norisināties šai traģēdijai ar asins izliešanu. Bet kā? Viņš pats vēl neko nezināja. Viss bija atkarīgs no apstākļiem. Bet gaidot, kamēr radīsies kāds plāns, vajadzēja darīt visu, lai iztraucētu nāvessodu, tādā veidā iegūstot laiku. Vienīgā iespēja bija aizvest Londonas bendi.
Ja nozudis bende, nāvessods nenotiks. Protams, sūtīs uz citu pilsētu pēc cita bendes, bet priekš tā vajadzēs vismaz vēl vienu dienu, bet viena diena šādos gadījumos var dot ļoti daudz, kas citreiz līdzvērtīga glābšanai.
Un d'Arlanjans uzņēmās šo ļoti grūto uzdevumu.
Tālāk, ne mazāk svarīgi ir brīdināt Čārlzu Stjuartu par gaidāmo mēģinājumu viņu glābt. Aramiss uzņēmās šo bīstamo pasākumu.
Čārlzs Stjuarts bija lūdzis, lai viņu apmeklē bīskaps Džeksons Vaithoilā, kur viņš pašreiz bija ieslodzīts. Mordaunts tajā pašā vakarā devās pie bīskapa un nodeva viņam karaļa vēlēšanos, kā ari iedeva Kromvela atļauju. Aramiss nolēma ar labu vai ļaunu panākt no bīskapa atļauju viņam ietērpties bīskapa mantijā un šādā izskatā iekļūt Vaithollas pilī.
Atoss uzņēmās visu sagatavot bēgšanai no Anglijas, kā veiksmes, tā arī neveiksmes gadījumā* Iestājās nakts.
Draugi norunāja tikties viesnīcā pulkstens vienpadsmitos vakarā un aizgāja katrs uz savu pusi, lai katrs pildītu savu pienākumu.
Vaithollas pils tika apsargāta ar trīs kavalērijas pulkiem un ar dedzīgām Kromvela rūpēm, kurš pats personīgi lo apmeklēja, vai sūtīja savus ģenrāļus un kalpus savā vietā.
Uz nāvi notiesātais karalis, sēdēdams viens savā istabā, kura tika apgaismota tikai ar divām svecēm, skumji atcerējās savu bijušo majestātiskumu, kas tagad, kā tas bieži mēdz būt pirms nāves, likās viņam vēl saldkaislāks un spožāks, nekā tas bija agrāk.
Parri, kurš nepameta savu pavēlnieku, kopš viņš* tika apcietināts, visu laiku tikai raudāja.
Čārlzs Stjuarts skatījās uz medaljonu, kurā atradās viņa sievas uņ meitas portrets.
Viņš gaidīja Džeksonu, bet pēc viņa — nāvessodu.
Dažreiz viņš domās atgriezās pie cēlsirdīgajiem francūžiem, kuri, domājams jau bija simtiem ljē attālumā no Londonas; viņi pārvērtās par pasaku tēliem, kuri parādās naktīs, bet dienā, kad pamosties, pazūd.
Patiešām, brīžiem Čārlzs I jautāja pats sev, vai viss notikušais nebija viens smags murgs.
Pie šīm domām viņš piecēlās kājās un, nogājis istabā dažus soļus, lai aizdzītu drūmo un smago sajūtu, viņš piegāja pie loga, bel tūlīt pat acu priekšā redzēja durkļu auksto spīdumu sarkareivju rokās. Un tad viņš neviļus pārliecinājās, ka las nav nekāds sapnis, bet īsts asiņains murgs — īstenība.
Čārlzs I atgriezās pie sava krēsla, apsēdās un atspiedis elkoņus pret galdu, iegrima savās smagajās drūmajās domās.
«Diemžēl, — viņš tcica pats sev, - ja es varētu izsūdzēt grēkus kādam no tiem garīgajiem tēviem, kuriem pazīstami daudzu cilvēku dzīves noslēpumi un visa dižuma niecība, varbūt tāda svētā tēva balss spētu nomākt manu skumju un nožēlu balsi manā dvēselē. Nē, mans garīgais tēvs nebūs augstāks par vienkāršo līmeni, kura domas par karjēru un bagātību es būšu nonāvējis ar savu krišanu nežēlastībā. Viņš runās ar mani par Dievu un nāvi, kā ne vienreiz vien bija runājis, ar citiem uz nāvcsguļlas gulošajiem. Vai viņš spēs saprast, ka karalis atstāj savu troni uzurpatoram, un, ka viņa sieva un bērni cieš badu!"
Viņš piespieda pie lūpām medaljonu un sāka čukstēt savu bērnu vārdus.
Iestājās, kā mēs jau teicām, nakts — tumša un mākoņaina. Blakus torni pulkstens nosita vakara stundu. Divu sveču liesmiņu gaisma atspīdēja uz lielās istabas sienām savādu mirdzumu, atgādinādamas aizkapa pārdabiskās būtnes. Šīs būtnes bija karaļa priekšteči, kuri bija izkāpuši no saviem zelta ierāmējumiem.
Dziļas skumjas pārņēma karali Čārlzu I. Aizsedzis ar rokām seju, viņš domāja par pasauli, kura ir tik ļoti skaista, kad mums viņa ir jāpamet, pareizāk sakot, kad tā mums sāk slīdēt projām; karalis domāja par savu bērnu maigumu un mīlestību, kas bija tik ļoti salda, it sevišķi, ja no tā jāšķiras uz. mūžu; domāja par savu sievu, cēlsirdīgu un stipru sievieti, kura bija uzticīga viņam līdz dzīves pēdējiem mirkļiem. Viņš noņēma'no krūtīm krustu, kurš bija nosēts ar briljantiem, un (Joda Lenšu ordeni, kuru viņa bija atsūtījusi kopā ar šiem cēlsirdīgajiem francūžiem, viņš noskūpstīja tos. Tad viņam ienāca prātā, ka viņa sieva ieraudzīs šīs lietas tikai tad, kad viņš gulēs dziļā kapā, aukstā un bezjēdzīgā — un viņš sajuta, ka to visu iedomājot viņu pārņem auksti drebuļi, it kā nāve jau būtu iztiepusi savas aukstās rokas uz viņa pusi.
Un, lūk, šajā istabā, kurā viņš tik daudz ko pārdomāja, un kurā kādreiz drūzmējās tik daudz galminieku un skanēja tik daudz saldu liekulīgu runu, tagad sēdēja viens pats karalis ar savu uzticamo, sāpju sagrauzto kalpu, kurš nespēja viņam sniegt nekādu dvēseles mierinājumu… Un tad, — kas to būtu varējis iedomāties! — karali pārņēma vājums, un viņš noslaucīja asaru, kura nokrita tumsā uz galda, ar zeltu izšūtā galdauta.
Pēkšņi gaitenī atskanēja soļi. Durvis atvērās, lāpas apgaismoja istabu ar savu dūmakaino gaismu, un cilvēks, bīskapa mantijā ienāca divu sargkareivju pavadībā; Čārlzs ar pavēlošu žestu lika viņiem aiziet.