Sargkareivji aizgāja un istaba atkal ieslīga pustumsā.
- Džekson! — iesaucās Čārlzs 1. — Džekson! Pateicos tev, mans pēdējais draugs šajā satilē, jūs atnācāt laikā.
Bīskaps paskatījās ar nemieru uz cilvēku, kurš, rīstīdams asaras, sēdēja stūrī aiz kamīna.
- Pietiks, Parri, - griezās pie viņa karalis, - neraudi! Lūk, Kungs mums sūta savu mierinājumu.
- Ak, tas ir Parri! - leica bLskaj». - Tad esmu mierīgs, jūsu majestāte, ļaujiet man jūs sveiki un pateikt, kas es esmu un kāpēc esmu atnācis. Dzirdot šo balsi Čārlzs gandrīz skaļi iekliedzās, bet Aramiss pielika pirkstu pie lūpām un zemu palocījās karalim.
— Tas esat jūs, ševaljē d'Erblē? — nočukstēja Čārlzs I.
— Jā, jūsu majestāte, — atbildēja Aramiss. — Jā, es kā bīskaps Džeksons, kurš atnāca pie jūsu majestātes pēc jūsu gribas.
Karalis Čārlzs I sasita plaukstas.
Viņš pazina d'Erblē un bija pārsteigts par šo cilvēka drosmi, kuri, kaut arī bija ārzemnieki, bez kaut kādiem savtīgiem mērķiem tik neatlaidīgi cīnījās pret. veselu tautu un ļauno karaļa likteni.
— Jūs, — viņš noteica, — -tas esat jūs… Kā jūs tikāt šurp? Mans Dievs! Ja viņi uzzinās, jūs iesit bojā.
Parri bija jau piecēlies kājās. Viss viņa stāvs liecināja par dziļo cieņu un naivo sajūsmu šī cilvēka priekšā.
— Valdniek, nedomājiet par mani, — turpināja Aramiss, norādīdams ar žestu, lai viņi runātu klusāk. — Domājiet par sevi. Jūs redzat, ka jūsu draugi ir modri. Mēs vēl nezinām kā mēs to paveiksim, bet četri drošsirži spēj padarīt ļoti daudz. To atceroties, esiet modri, ne par ko skaļi nebrīnāties un esiet uz visu gatavs.
Čārlzs pašūpoja galvu.
— Mans draugs, — viņš teica, — vai jūs zināt, ka nedrīkst zaudēt ne mirkli un, ja jūs patiešām domājat man palīdzēt, tad vajag steigties? Jūs zināt, ka rīt pulkstens desmitos, man ir jāmirst?
— Jūsu majestāte, līdz tam laikam ir jānotiek kaut kādam, kas atliks jūsu nāvessodu.
Karalis ar izbrīnu skatījās uz. Aramisu.
Tajā brīdī aiz loga varēja sakļausit šausmīgu troksni, it kā no vezuma tiktu mesti dēļi.
— Jūs dzirdat? — jaulāja karalis.
Pēc ši trokšņa varēja saklausīt sāpju kliedzienu.
— Es klausos, — teica Aramiss, — bet nesaprotu, kas tas ir par troksni, bet galvenais, — kas tas ir par kliedzienu.
— Kas tas par kliedzienu, es pats arī nezinu, — teica karalis, — bet trokšņa cēloņus varu izskaidrot. Jūs zināt, ka mani sodīs pie šiem pašiem logiem? — piebilda Čarlzs I, norādīdams ar roku lielajā tukšumā, pa kuru pašlaik staigāja tikai sargkareivji.
, — Jā jūsu majestāte, zinu, — atbildēja Aramiss.
— Tad, lūk, no tiem dēļiem, kurus tagad atveda, būvē rītdienai ešafotu, uz kura man izpildīs nāvessodu. Laikam, pie dēļu izkraušanas darbiem kādu strādnieku netīšām ievainoja.
Aramiss neviļus nodrebēja.
— Jūs redzat, — tcica Čārlzs I, — ir veltīgi censties kaut ko izdarīt: esmu nosodīts, tāpēc ļaujiet man iet savu Likteņa ceļu.
— Jūsu majestāte, — Aramiss teica, savaldīdams sevi, — lai viņi būvē, tos ešafotus, cik vien vēlās, — viņi neatradīs bendi.
— Ko jūs ar to vēlaties teikt? — jautāja karalis.
— Es vēlos pateikt, ka bende jau ir vai tūlīt tiks nolaupīts, vai arī uzpirkts ar jūsu draugiem. Rīt no rīta ešafots būs gatavs, bet bende netiks atrasts, un nāvessods tiks atlikts uz vienu dienu.
, — Bet, kas būs tālāk? — jautāja izbrīnījies karalis.
— Tas, ka mēs nākošajā naktī jūs nozagsim.
— Kādā veidā? — iesaucās karalis, kur sejā neviļus atspoguļojās prieks.
— O, — nočukstēja Parri, salicis rokas lūgšanā, — lai Dievs jūs visus svētī!
— Kādā veidā? — atkārtoja karalis, — Man ir jāzin, lai es vatu jums ar kaut ko palīdzēt.
— Es pats vēl nezinu, jūsu majestāte, — atbildēja Aramiss, — bet tikai pats veiklākais, pats drošsirdīgākais un pats uzticamākais no mums četriem pateica man, kad mēs šķīrāmies: „Ševaljē, nododiet karalim, ka rītvakar pulkstens desmitos mēs viņu nozagsim". Bet, ja viņš tā teica, tad tā arī būs.
— Nosauciet man šī nezināmā drauga vārdu, — lūdza karalis, — lai es varētu ar pateicību atkārtot to, vienalga, vai izdosies jūsu pārdrošais pasākums vai nē.
— D'Artanjans, jūsu majestāte, tas pats, kurš gandrīz jūs izglāba ceļā, kad tik negaidīti ieradās pulkvedis Harrisons.
— Jūs patiešām esat apbrīnojami cilvēki! — karalis teica. — Ja man par to būtu stāstījuši, es nebūtu ticējis.
— Bet tagad, jūsu majestāte, — turpināja Aramiss, — uzklausiet mani. Neaizmirstiet ne mirkli, ka mēs esam par jufns visu laiku nomodā un cenšamies jūs glābt; uztveriet vismazāko žestu, balss skaņu, zīmi, kuru jums pados kāds no mums, — novērojiet, ieklausieties.
— O, ševaljē d'Erblē, — iesaucās karalis, - ko es jums varu teikt! Nekādi vārdi, pat ja tie nāks no visapslēptākajiem sirds dziļumiem, nav spējīgi izteikt to pateicību, kuru es izjūtu pret jums. Ja jums izdosies jūsu pasākums, jūs glābsit ne tikai karali, — jo karaļa tituls ešafota priekšā, ticiet, man izliekas izteikti niecīgs, — nē, jūs izdarīsit daudz vairāk: jūs atgriezīsit sievai vīru, bet bērniem tēvu. Sevaljē, lūk, mana roka; šī ir drauga, roka, kura jūs atcerēsies līdz pēdējam elpas vilcienam.
Aramiss gribēja noskūpstīt šo roku, bet karalis ātri saņēma viņa roku un pielika sev pie krūtīm.
Šajā mirkli kāds ienāca istabā, pat nepieklauvējis. Aramiss gribēja atraut savu roku, bet karalis to neļāva izdarīt.
Ienācējs bija viens no puritāņiem — pusmācītājs, puskareivis, — kādu Kromvela laikā uzradās daudz.
— Ko jūs vēlaties, kungs? — pie viņa griezās karalis.
— Es vēlējos uzzināt, vai ir beigusies Čārlza Stjuarta grēksūdze? — jautāja ienācēja.