— Kada jums daļa? Mēs piederam pie dažādām ticībām, — piezīmēja karalis.
Visi cilvēki ir brāļi, — atbildēja puritānis. — Viens no maniem brāļiem mirst, un es atnācu sapost viņu šim tālajam ceļam.
— Lūdzu, lieciet karali mierā, — iejaucās Parri, — karalis neilgojās pēc jūsu svētības.
— Justi majestāte, — Aramiss klusi griezās pie karaļa, — esiet ar viņu uzmanīgs; viņš noteikti ir spiegs.
— Pēc augsti godājamā bīskapa, — karalis teica, — cs jūs labprāt uzklausīšu.
Aizdomīgā persona aizgāja, vispirms ar ilgu un vērīgu skatienu aplūkodams bīskapu. Karalim tas nepagāja nepamanīts.
Ševaljē, — viņš tcica, kad durvis aizvērās, — es domāju, ka jums bija taisnība: šis cilvēks bija ienācis ar ļauniem nodomiem. Kad iesit projām, esiet uzmanīgs, lai ar jums nenotiek kāda nelaime.
Pateicos, jūsu majestāte, — teiea Aramiss,— bet jūs neuztraucieties par mani, man zem talāra ir bruņukrekls un aiz jostas ass duncis.
— Ejiet, un lai Dievs jūs sargā, kā es vienmēr teicu, kad biju karalis.
Aramiss aizgāja.
Karalis Čārlzs Pirmais viņu pavadīja līdz durvīm.
Aramiss gāja, dodot savu svētību visiem, kas nāca viņam pretī; sargi viņa ceļā noliecās. Viņš cēli izgāja cauri Visām istabām, kuras bija kareivju pārpildītas un iesēdās savā karietē. Divi sargkareivji viņu pavadīja līdz. pat bīskapa mājas slieksnim un tikai tad atstāja viņu.
Džeksons viņu gaidīja ļoti uztraucies.
— Nu kā? — viņš jautāja, ieraudzījis Aramisu.
— Teicami! - Aramiss atbildēja. — Viss iznāca tā, kā es lo biju paredzējis: spiegi, sardze, kareivji — visi mani pieņēma par jums. Karalis svēta jūs, gaidot jūsu svētību.
— Glāb viņu, mans Kungs! Jūsu piemērs mani iedvesmoja un deva cerības.
Aramiss pārģērbās savās drēbēs, uzmeta apmetni plecos un aizgāja,
brīdinot Džeksonu, ka viņš vēlreiz, griezīsies pie viņa pēc palīdzības.
Viņš nepaspēja noiet pat desmit soļus, kad pamanīja, ka viņam seko gara auguma cilvēks, ietinies apmetnī. Aramiss vispirms ķērās ar roku pie dunča.
Viņš apstājās.
Cilvēks pienāca viņam klāt. Tas bija Portoss.
— Mans mīļais draugs! — Aramiss teica, sniedzot viņam roku.
— Redziet, mans draugs, — atbildēja Portoss, — katram no mums bija savs uzdevums. Man vajadzēja jūs apsargāt, un es jūs apsargāju. Vai jūs redzējāt karali?
— Jā. Viss iet lieliski. — Nu, bet kur ir mūsu draugi?
— Mēs norunājām tikties pulkstens vienpadsmitos viesnīcā.
— Tādā gadījumā nedrīkst zaudēt laiku, — piezīmēja Aramiss.
Patiešām Sv.Pāvela katedrālē pulkstenis nosita pusvienpadsmit.
Bet tā kā Aramiss un Portoss ļoti steidzās, tad viņi atnāca pirmie. Pēc viņiem ieradās Atoss.
— Viss iet lieliski, — teica Atoss, negaidīdams biedru jautājumus.
— Bet ko jūs paspējāt paveikt? — viņam jautāja Aramiss.
— Es noīrēju nelielu liellaivu, šauru, kā indiešu piroga, un vieglu, kā bezdelīga. Tā mūs gaidīs pie Cirinvičas, pretī Suņu salai. Uz tās būs saimnieks un četri matroži; par piecdesmit funtiem sterliņu viņi piekrita mūs gaidīt trīs naktis no vietas. Iesēžoties tajā kopā ar karali, mēs izmantosim paisumu, nobrauksim pa Temzu un pēc divām stundām būsim jau atklātā jūrā. Tad, kā īsti pirāti, mēs brauksim gar krastu, slēpjoties aiz klintīm, un, ja jūra mums liksies brīva no vajātājiem, mēs brauksim tieši uz Buloņu. Nodrošinoties pret negadījumiem, es jums pateikšu kapteiņa vārdu: kapteini sauc Rodžers, bet viņa laivu — „Zibens". To zinādami, jūs bez liekām pūlēm viņus atradīsit. Bet viņi jūs pazīs pēc kabatlakatiņa, kurā būs iesieti četri mezgli.
Pēc mirkļa ienāca d'Artanjans.
— Izgrieziet savas kabatas uz āru, - viņš teica. — Vajag savākt simts funtus sterliņu. Kas atliecas uz maniem resursiem…
Ar šiem vārdiem d'Artanjans izgrieza savas kabatas uz āru: tās bija tukšas.
Vajadzīgā summa tika savākta vienā mirklī. D'Artanjans izgāja un pēc mirkļa atgriezās.
— Gatavs, - viņš teica. - Pabeidzu. Ak, tas nebija viegli!
— Bende aizbrauca no Londonas? — jautāja Atoss.
— Kā tad! Tas nozīmētu izdarīt tikai pusdarbu: viņš būtu varējis izbraukt pa vieniem vārtiem, bet atgriezties pa citiem.
— Tad kur viņš ir? — jautāja Aloss.
— Pagrabā.
— Kādā pagrabā?
— Mūsu viesnīcas pagrabā. Mušketons sēž uz sliekšņa, bet atslēga atrodas manā kabatā.
— Bravo! — Aramiss teica. — Bet kā jums izdevās pierunāt šo cilvēku paslēpties?
— Tā kā var pārliecināt jebkuru cilvēku uz pasaules: ar zelta palīdzību. Tas maksāja samērā dārgi, bet viņš piekrita.
— Bet cik jums tas izmaksāja, mans draugs? — Atoss jautāja. — Jūs taču saprotat, ka mēs neesam vairs tie nabadzīgie musketieri, tāpēc tagad visiem tēriņiem ir jābūt kopīgiem mūsu kopējā lietā.
— Tas man izmaksāja divpadsmit tūkstošu livru, — d'Artanjans atbildēja,
— Kur tad jūs tos dabūjāt? — Atoss turpināja izjautāt. — Vai tad jums bija tāda nauda?
— Bet slavenais karalienes dimants? — nopūzdamies teica d'Artanjans.
— Ak, jā! Es to redzēju jūsu pirkstā, — aizrādīja Aramiss.
— Tātad jūs to izpirkāt no dez Esāra? — jautāja Portoss.
— Nu, protams! — atbildēja d'Artanjans. — Bet, redzams, man uz pieres rakstīts, ka es nekad to nemantošu! Ko lai dara! Runā, ka dimantiem ir savas simpātijas un antipātijas, tāpat kā cilvēkiem. Sis dimants, redzams, mani nevar ciest.
— Labi, — Aloss leica, — pieņemsim, ka ar bendi jautājums ir atrisināts, bet katram bendem ir arī palīgs, cik es par lo esmu dzirdējis.
— Šim arī tāds bija. Bet šeit mums paveicās.
— Kādā veidā?
— Nepaspēju es to visu vēl pārdomāt, kad mūsu balodīti atnesa ar salauztu kāju. No pārliekas centības mūsu palīgs pavadīja dēļu krāvumu ešafota būvei. Viens dēlis gāzās no augšas un salauza viņam kāju.