— A, tad tas bija viņš, kurš tā iekliedzās, kad es biju istabā pie karaļa! — Aramiss piezīmēja:
— Laikam tā būs bijis, — atbildēja d'Artanjans. — Bet tā kā viņš ir puisis ar galvu, tad apsolīja savā vietā atsūtīt četrus spēcīgus puišus ešafota būvei. Un, atgriezies pie sava saimnieka, viņš, neskatoties uz lielajām sāpēm, uzreiz uzrakstīja vēstuli savam draugam Tomam Lou, kurš ir galdnieks, lai viņš dotos uz Vaithollu un izpildītu viņa doto solījumu. Lūk, šī vēstule, kuru viņš sūtīja ar izsūtāmo puiku, par kuras nosūtīšanu viņš samaksāja desmit pensus, bet kuru man izdevās nopirkt par vienu luidoru.
— Bet kāda velna pēc jums bija vajadzīga šī vēstule? — Atoss jautāja.
— Vai jūs nevarat uzminēt? — d'Artanjans jautāja ar viltīgu smaidiņu.
— Goda vārds, nē.
— Nu, tad, lūk. Cienītais Atos, .jūs, kurš runājat angliski, kā pats Džons Buls, būsit misters Toms Lou, bet mēs būsim jūsu trīs biedri. Vai tagad jūs visu sapratāt?
Atoss iekliedzās aiz prieka un pārsteiguma, tad metās ģērbtuvē un samaklēja strādnieku drēbes, kuras nekavējoties visi četri draugi apģērba.
Tad viņi izgāja no viesnīcas: Atoss nesa zāģi, Portoss stangas. Aramiss — cirvi, bet d'Artanjans — āmuru un naglas.
Vēstule, kura tika uzrakstīta ar bendes palīga roku, pārliecināja galveno galdnieku, ka tie ir tie paši cilvēki, kurus viņš bija gaidījis ešafota būvei.
XXIII
Strādnieki
Nakts vidū Čārlzs sadzirdēja šausmīgu troksni pie sava loga. Tur klaudzēja āmuri, cirvji, čīkstēja stangas, spiedza zāģis.
Viņš jau gulēja gultā un sāka migt, kad atskanēja šis drausmīgais troksnis, kurš lika viņam uzlekt stāvu» Troksnis jau pats par sevi bija nepatīkams, bet, galvenais, tas sasaucās ar viņa dvēseles pārdzīvojumiem — tāpēc ka viņš jau iepriekš juta baismu nojautu un drūmas domas. Būdams viens, visu pamests, viņš nebija spējīgs panest šīs jaunā mokas, kuras viņš nespēja paredzēt savā spīdzināšanas programmā; tāpēc viņš lūdza Parri nodot sargkareivim, lai tas palūdz strādniekus tik skaļi neklaudzināt un pasargāt pēdējo miegu tam, kurš vēl nesen bija viņu karalis.
Sargkareivis nevēlējās pamest posteni, tāpēc atļāva Parri pašam aiziet pie strādniekiem.
Apejot apkārt pils sienām un pieejot pie karaļa istabas loga, Parri ieraudzīja, ka režģis, kurš bija uz balkona, tika noņemts, bet tā vietā tiek piebūvēts ešafots. Tas vēl nebija pabeigts, bet to jau apsita ar melnu kalinkoru.
Šim ešafotam, kurš tika piestiprināts pie paša loga, būdams divdesmit pēdu augsts, apakšā bija izbūvēti vēl divi stāvi, kuri kalpoja par šīs būves balstu.
Parri, lai cik viņam tas nebija pretīgi, redzot šo atbaidošo būvi, sāka lūkoties pēc tiem lielajiem trokšņa cēlājiem, kuri šeit bija astoņu vai desmit cilvēku sastāvā. Otrajā stāvā viņš pamanīja divus cilvēkus, kuri ar laužņu palīdzību ņēma ārā pēdējos balkona nostiprinājumus.
Viens no strādniekiem, īsts milzis, izpildīja tarāna lomu, kurš kādreiz kalpoja cietokšņa sienu jaukšanā. Pie katra viņa cirtiena, akmeņi ar lielu troksni drupa uz visām pusēm. Otrs stāvēja uz ceļgaliem un vilka ārā va|īgos akmeņus.
Šie divi cilvēki, laikam, arī radīja to nenormālo troksni, kurš tik ļoli uztrauca karali.
Parri uzrāpās pie viņiem pa trepēm augšā.
— Mani draugi, — viņš griezās pie viņiem, — lūdzu strādājiet mazliet klusāk! Karalis Čārlza Pirmais ir aizgājis pie miera un viņam vajadzīgs ir klusums.
Cilvēks, kurš strādāja ar lauzni pagriezās pret Parri. Bet tā kā viņš stāvēja visā savā augumā, tad Parri nespēja tumsā saskatīti viņa seju.
Cilvēks, kurš tupēja uz. ceļgaliem, arī pagriezās, un lā kā viņš atradās krietni zemāk par savu biedru, tad viņa seju Parri varēja saskatīt luktura gaismā.
Cilvēks, lūkodamies Parri tieši acīs, pielika pie lūpām pirkstu.
Parri palika mēms no pārsteiguma.
— Labi, labi, — teica strādnieks tīrā angļu valodā, — ej pie sava karaļa un saki viņam, ka, ja viņš slikti guļ šonakt, lad nākošnakt viņš gulēs daudz mierīgāk.
Šie Šausmīgie vārdi, kuriem piemita lik burtiska nozīme, tika uzņemti ar blakus strādājošajo strādnieku dārdošiem smiekliem.
Parri aizgāja, domādams, vai tikai viņam tas viss nav rādījies sapnī.
Karalis Čārlzs 1 viņu gaidīja ar nepacietību.
Tajā mirklī, kad Parri ienāca, sargkareivis ziņkāres dzīts ieskatījās istabā, lai palūkotos, ko dara karalis.
Karalis Čārlzs 1 bija apgūlies pusguļus gultā, atspiezdamies uz elkoņiem.
Parri, aizvēris aiz. sevis durvis, pienāca pie' karaļa gultas, bet viņa seja staroja. N - •
— Jūsu majestāte, — viņš klusi teica, — vai jūs zināt, kas lie ir par strādniekiem, kuri irokšņo pie jūsu loga?
— Nē, — leica Čarlzs 1, skumji šūpojot galvu. — Kā lai eš to zinu?.. Vai tad es vispār pazīslu šādus ļaudis?
— Jūsu majestāte, — teica Parri vēl klusāk, pieliecoties pie karaļa gultas, — tas ir grāfs de La Fērs un viņa biedrs.
— Viņi man būvē ešafotu? — pārsteigts jautāja karalis.
— Jā, un, būvējot to, viņi sienā taisa caurumu.
— TssL — izbailēs iesaucās karalis. — Tu pats viņus redzēji?
— Es runāju ar viņiem.
Karalis Čārlzs I salika savā priekšā rokas un pievērsa skatienu debesīm. Tad pēc īsas un karstas lūgšanas, viņš izlēca no gultas, pienāca pie loga un atrāva vaļā aizkaru. Sargkareivji tāpat jā agrāk staigāja pa balkonu, bet tālāk rēgojās melna platforma, pa kuru kustējās cilvēki, līdzīgi ēnām.