Čārlzs 1 neko nevarēja saskatīt, bet zem savām kājām viņš juta cirtienu radītā, trokšņa drebēšanu, kurus radīja viņa draugi; tagad katrs šis sitiens priecīgi atbalsojās viņa sirdī.
Parri nebija kļūdījic, viņš pazina Atosu.
Tas patiešām bija Atoss kopā ar savu draugu Portosu, kuri kala sienā caurumu, lai nostiprinātu šķērsbaļķi.
Šis caurums izgāja tukšumā zem pašas karaļa istabas grīdas. Ielienot tajā, varēja ar laužņu un stipru plecu palīdzību, kādi bija Portosam, izlauzt gabaliņu parketa. Karalis varētu izlīst pa šo caurumu un kopā ar saviem palīgiem nokāpt vienā no apakšējiem ešafota stāviem, kurš bija pilnīgi pārklāts ar melnu matēriju; tur viņam vajadzētu pārģērbties jau iepriekš sagatavotajās strādnieka drēbēs, bet pēc tam, nesteidzoties, mierīgi iziet uz ielas. Sargkareivji mierīgi palaistu garām strādniekus, kuri būvēja ešafotu.
Bet tālāk… Mēs jau teicām, ka laiviņa bija pilnā gatavībā uzņemt pasažierus.
Šis plāns bija lielisks, viegls un vienkāršs, kā viss, kas rodas drosmīgās un uzticamās sirdīs.
Bet pagaidām Atoss ar savām baltajām un izsmalcinātajām rokām, vilka ārā akmeņus, kurus atskaldīja Portoss. Caurums, kurš atradās zem balkona, bija jau cilvēka galvas lielumā. Vēl divas stundas un pa to varēs ielīst viss cilvēka stāvs. Līdz rītausmai caurums būs gatavs un tas pazudīs zem melnās drānas apsituma, kuru izdarīs d'Arlanjans. D'Artanjans uzdeva sevi par franču meistaru un sila naglas ar lielu veiklību, kā īsts tapešu meistars. Aramiss piegrieza melno drēbi, kura nokarājās līdz pašai zemei, nosedzot visu koka būvi.
Pa to laiku tuvojās rīts.
Uz ielas visu laiku dega ugunskurs, kuru kurināja ar oglēm un kūdru, kas palīdzēja strādniekiem pārciest šīs nakts aukstumu, tas ir no 29. uz 30.janvāri. Katru mirkli pat paši uzcītīgākie strādnieki nāca sildīties pie ugunskura.
Vienīgi Atoss un Portoss nepārtrauca savu darbu.
Tāpēc pie pirmās rītausmas atblāzmas caurums sienā bija pietiekami liels. Atoss ielīda lajā, paķerot līdzi drēbes, kuras bija domātas karalim. Portoss pasniedza viņam lauzni, bet d'Artanjans piesedza caurumu ar melno drānu (izšķēidība, kura dotajā situācijā bija ļoti noderīga!). Tas nosedza gan caurumu, gan to, kurš ielīda šajā caurumā.
Atosam atlika tikai divas stundas darba, lai nok]ūlu lidz karalim, bet pēc čelru draugu aprēķiniem viņu ricibā bija vesela diena. Pabeidzis savu darbu, d'Artanjans aizgāja pārģērbties. Aramiss devās pie Džeksona, lai kopā ar viņu mēģinātu piekjūt karalim.
Visi trīs norunāja, ka tiksies Pils laukumā, lai noskatītos, kas notiks, kad nolasīs nāves spriedumu.
Pirms aiziet projām, Aramiss piegāja pie izdobtā cauruma un pateica Atosam par savu vēlēšanos apmeklēt karali.
— Novēlu jums visiem veiksmi, — viņam atbildēja Atoss. — Pastāstiet karalim, kā mums iet uz priekšu ar šī uzdevuma izpildi. Pasakiet" viņam, ka tad, kad viņš būs istabā viens, lai paklaudzina pa grīdu, tad es varēšu vieglāk noteikt viņa atrašanās vielu. Labi būtu, ja Parri man palīdzētu jau laicīgi izņemt apakšējo akmens flīzi, kura, laikam, būs no marmora. Pa to laiku jūs, Aramis, ncatejiet ne soli no karaļa. Runājiet pēc iespējas skaļāk, jo aiz durvīm noteikti klausīsies. Ja istabā būs sargkareivis, nositiet viņu bez vārda runas; ja viņi būs divi, lai Parri vienu nosit vienu, bet jūs otru; ja viņi būs trīs — ļaujiet nosist sevi, bet glābiet karali.
— Esiet mierīgs, — Aramiss tcica, — es paņemšu divus dunčus, vienu sev, otru — Parri. Vai tagad viss?
— Jā, ejiet! Tikai pārlieciniet karali neizrādīt nekādu lieku cēlsirdību. Ja notiek kautiņš, lai viņš apjukuma laikā mēģina nozust pa šo caurumu. Ja flīze liks nolikta savā vietā, tad paies vismaz desmit minūtes laika, kamēr atradīs to vietu un izcels to ārā, bet mēs paspēsim pa šo laiku jau būt gabalā, lidz ar to karalis liks glābts.
— Viss tiks izpildīts, kā jūs sakāt, Atos. Jūsu roku — jo mēs, varbūl, vairs netiksimies.
Atoss apskāva Aramisu un noskūpstīja viņu.
— Tas jums! — viņš tcica. — Bel jūs, ja es miršu, apskaujiet un pasakiet d'Arianjanam, ka es viņu vienmēr esmu mīlējis kā dēlu. Apskaujiet tāpat drosmīgo un uzticamo Portosu. Ardievu!
— Ardievu! — Aramiss viņam atbildēja. — Tagad esmu pārliecināts par to, ka karalis tiks glābts, un arī par lo, ka es spiežu viscēlsirdīgākā cilvēka roku.
Aramiss šķīrās no Atosa, nokāpa zemē pa Ircpēm no ešafota un devās uz viesnīcu, svilpodams dziesmiņu par godu Kromvclam. Viņš sastapa savus draugus pie sprēgājoša kamīna ar ceptu cāli un vīna pudeli rokās. Portoss ēda, lamājot visus parlamenta locekļus. D'Artanjans ēda klusējot, savā galvā izdomādams dažādas versijas vienu par otru pārdrošākas.
Aramiss viņiem pastāstīja par to, ko viņi bija norunājuši ar Atosu. D'Artanjans piekrītoši pamāja ar galvu, bet Porloss iesaucās:
— Bravo! Mēs ari būsim turpat blakus, kad notiks bēgšana. Zeni šī ešafota var ļoti labi paslēpties, uri mēs visi lur varēsim sarūmēlics. D'Arlanjans, es, Grimo un Mušketons varēs viegli nosist astoņus cilvēkus. Es jau nerunāju par Blczuā; viņš ir derīgs tikai, lai pieskatītu zirgus. Pa divām minūtēm uz vienu cilvēku — tas salādis četras minēles. Mušketonam vajadzēs minūti vairāk, — tātad piecas. Pa šīm piecām minūtēm jūs varēsit noskriet ceturtdaļjūdzi.
Aramiss ātri apēda gabalu cāļa, uzdzerdams tam virsū vīnu, tad ātri aizgāja un pārģērbās.
— Tagad, — viņš teica, — cs iešu pie viņa gaišības. Parūpējaties par ieročiem, Portos; sargājiet labi savu gūstekni, d'Artanjan.
— Esiet mierīgs! Mušketonu nomainīja Grimo: viņš sēž pie pagraba ieejas durvīm.
— Tomēr pastipriniet uzraudzību un veltīgi netērējiet ne mirkli.
— Tērēt laiku! Mans dārgais, pajautājiet Porlosam, es nedzīvoju, es visu laiku esmu uz kājām, it kā būtu kāds dejotājs. O, cik mīļa man tagad liekas mūsu Francija! Cik labi, ja ir tēvzeme, it sevišķi, ja tev tik slikti klājas svešumā!