Aramiss atvadījās no saviem draugiem tikpat sirsnīgi, kā no Atosa, tas ir karsti viņus apskāva. Tad viņš devās pie bīskapa Džeksona un paskaidroja viņam savus nāciena iemeslus. Džcksons labprāt piekrita ņemt sev līdzi Aramisu, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņam bija vajadzīgs mācītājs, tā kā karalis, viņš domāja, gribēs noklausīties mesu un attīrīt savu dvēseli.
Apģērbis to pašu mantiju, kuru iepriekšējā vakarā bija apģērbis Aramiss, bīskaps iesēdās karietē. Aramiss, kuru lielās skumjas un izteikti bālais vaigs viņu pārvērta līdz nepazīšanai daudz vairāk, nekā apģērbtā diakona sutāna, iesēdās karietē līdzās bīskapam. Kariete apstājās pie Vaithollas. Pulkstens bija deviņi. Viss bija tapat, kā agrāk. Priekšnams un gaiteņi bija pārpildīti ar sargkareivjiem. Divi sargkareivji stāvēja sardzē pie karaļa istabas, divi pastaigājās pa balkonu, kurš atradās ešafota priekšā, uz kura jau atradās bluķi» Tomēr karalis bija cerību pilns; bet, kad viņš ieraudzīja Aramisu, viņa cerības pārvērtās priekā. Viņš apskāva Džeksonu un paspieda roku Aramisam. Bīskaps sāka runāt ar karali tik skaļi, lai varētu labi dzirdēt, par vakardienas tikšanos. Karalis atbildēja, ka bīskapa vārdi viņam ir iekrituši dziļi sirdī un viņš vēlētos vēl tādu pašu sarunu. Džeksons griezās pie apkārtstāvošajiem un lūdza viņus atstāt divatā ar karali. Visi aizgāja.
Kā tikai aizvērās durvis, Aramiss ātri pateica karalim:
— Jūsu majestāte, jūs liksit glābts! Londonas bende ir nozudis; viņa palīgs ir lauzis sev kāju vakar pie jūsu logiem, kad krāva baļķus. Tas bija viņš, kas vakar kliedza. Protams, tagad jau ir konstatējuši, ka bende ir nozudis, bet citu bendi var atvest likai no Brislolcs, bet, lai viņu no turienes atvestu, ir vajadzīgs laiks. Un tā, mūsu rīcībā būs vesela diena.
— Bet ko dara grāfs de La Fērs? — jaulāja karalis.
— Viņš ir divu soļu attālumā no jums, kungs. Paņemiet krāsns kruķi un trīs reizes uzsitiet ar lo pa grīdu; jūs dzirdēsit viņa atbildi.
Karalis ar drebošu roku paņēma krāsns kruķi un iesita ar to pa grīdu trīs reizes. Par atbildi šiem sitieniem atskanēja dobji klauvējieni.
— Tātad, — leica karalis, — tas cilvēks, kurš tagad man atbild, ir…
— Grāfs de La Fērs, jūsu majestāte, — nobeidza Aramiss. — Viņš jums gatavo ceļu, pa kuru jūsu majestāte varēs bēgt. Parri, jūs no savas puses, paceliet šo marmora plāksni, tad eja būs pilnīgi brīva.
— Bet man nav nekādu instrumentu, — teica Parri.
— Paņemiet šo dunci, — atbildēja Aramiss, — bet likai pacenšaties to galīgi nenotrulināt, tā kā las jums varēs noderēt ari citam darbiņam.
— O, Džekson! — karalis griezās pie bīskapa, ņemot viņu aiz. abām rokām. — Atcerieties tā cilvēka lūgumu, kurš bija jūs karalis…
— Kurš arī tagad ir un paliks karalis — atbildēja bžeksons, skūpstot roku karalim.
— Lūdziet visu savu dzīvi par to augstmani, kuru jūs tagad redzat savā priekšā, kuru jūs dzirdat tur apakšā, un vēl par diviem, vienalga, kur >yī viņi neatrastos, esmu pārliecināts, dara visu iespējamo manai bēgšanai.
— Jūsu majestāte, — Džcksons atbildēja, — esmu jūsu kalps. Kairu savu nodzīvoto dienu es aizlūgšu par jūsu četriem uzticamiem draugiem.
Pa to laiku apakšā zem grīdas sākās jau saklausāma rosība. Pēkšņi galerijā atskanēja troksnis. Aramiss paķēra krāsns kruķi un padeva zīmi Atosam apklust.
Troksnis tuvojās. Varēja saklausīt kareivju vienmērīgo soļu dimdoņu. Četri vīrieši kuri atradās karaļa istabā, sastinga, skatoties uz. durvīm, kuras lēni, ii kā negribīgi, atvērās.
Sargkareivji nostājās ierindā blakus Istabā. Parlamenta komisārs, ģērbies viscaur melnās drēbēs, ļaunprātīgas godkāres pārpilns, ienāca istabā, paklanījās karalim, un, atvēris pergamentu, nolasīja viņam spriedumu, kā tas vienmēr notiek, ja apsūdzētais ir uz nāvi notiesāts.
— Ko tas nozīmē? — jautāja Aramiss Džeksonam.
Džcksons padeva zīmi, ka neko nesaprot.
— Tātad tas notiks šodien? — karalis jautāja uztrauktā balsī, kuru saprata tikai Džcksons un Aramiss.
— Vai lad jūs nelikāt brīdināts, ka tas noliks šodien no paša rīta?' — jautāja cilvēks melnajā apģērbā!
— Tātad, — jautāja karalis, — man jāmirst, kā vienkāršam ceļa laupītājam zem Londonas bendes cirvja asmens?
— Londonas bende ir nozudis, — atbildēja komisārs, — bet viņa vietā ieradās cits cilvēks, kurš piedāvāja savus pakalpojumus. Tiesas lēmums tiks atlikts tikai uz to laika sprīdi, cik prasīs jūsu personīgo lietu savešana kārtībā un jūsu kristieša pienākumu izpilde.
Aukstie sviedri, kuri izspiedās uz karaļa pieres, bija vienīgie viņa uztraukuma liecinieki.
Toties Armiss palika nāves bāls. Viņa sirds pārstāja pukstēt; viņš aizvēra acis un pieķērās pie galda malas. Redzot viņa patiesās bēdas, Čārlzs, likās, aizmirsa par savām.
Viņš pienāca pie Aramisa, paņēma viņa roku un apskāva viņu.
— Pietiks, mans draugs, — viņš teica ar skumju smaidu, — esiet vīrišķīgs.
Tad, griezdamies pie komisāra, teica:
— Esmu gatavs. Bet es vēlētos palūgt divas lietas, kuras, cerams, jūs neaizturēs pārāk ilgi; vispirms, es gribētu attīrīt dvēseli, tad apskaut savus bērnus, lai atvadītos no tiem uz mūžu. Vai man tas būs atļauts?
— Bez. šaubām, — atbildēja komisārs.
Un viņš aizgāja.
Aramiss, atgūstoties no pirmā šoka, savilka rokas dūrēs, un skaļi iestenējās.
— Sēžaties, Džekson, — karalis teica, stājoties uz ceļgaliem, — jums atliek mani uzklausīt, bet man izsūdzēt grēkus. Neaizejiet, — viņš griezās pie Aramisa. un jūs arī palieciet, Parri. Pat tagad, grēksūdzes laikā, man nav ko pateikt tādu, ko es nespētu pateikt jūsu klātbūtnē.