XXIV „remember"*
Pēc grēksūdzes, kad Čārlzs attīrīja savu dvēseli, viņš vēlējās redzēt savus bērnus. Pulkstenis nosita desmit. Aizkavēšanās, kā jau karalis bija teicis, nebija ilga.
Atcerieties!
Pa to laiku taula jau bija sapulcējusies; visi zināja, ka nāvessods tika nolikts uz pulkstens desmitiem, un visas ieliņas, kuras atradās pils tuvumā, bija ļaužu pārpilnas. Karalis jau varēja sakļausit pūļa dunoņu, kurš bija kaisiibu pārņemts, kas tik ļoli atgādināja jūras viļņu šalkoņu.
Ienāca karaļa bērni — princese Šarlotte un hercogs Glosters. Princese bija skaista gaišmataina meitene; viņas acis bija asaru pārpilnas. Hercogs — puisēns astoņus vai deviņas gadus vecs; viņa acis bija sausas, bet augšlūpa aizdomīgi trīcēja; vēl pavisam jauns, viņš jau bija lepnības pārņemts: visu nakti noraudājies, bet tagad, citu priekšā, centās izturēties pavisam mierīgi.
Čārlza sirds sāpīgi sarāvās, ieraugot divus bērnus, kurus viņš nebija redzējis apmēram divus gadus un ar kuriem viņš varēja tikties tikai savā pirmsnāves stundā. Viņa acīs parādījās asaras, bet viņš neaizgriezām lai tās noslaucītu, tā kā gribēja saglabāt savu stingrību un lepnumu tiem, kuriem viņš atstāja mantojumā smago bēdu un. ciešanu likteni.
Vispirms viņš iesāka runāt ar meitu; viņš apskāva meitenīti, piespieda sev klāt, lūdza viņu pakļauties liktenim un mīlēt savu māti. Tad karalis griezās pie jaunā hercoga Glostera un uzsēdināja viņu sev uz ceļiem, to stipri apskaujot un noskūpstot.
— Mans dēls, — viņš teica viņam, — pa ceļam uz šejieni tu redzēji istabās daudz cilvēku; visi šie cilvēki sanāca kopā, lai nocirstu tavam tēvam galvu; nekad to neaizmirsti. Varbūt, ka pienāks diena, kad šie paši cilvēki vēlēsies tevi pasludināt par savas valsts karali, apejot Velsas princi un Jorkšīras hercogu, tavus vecākos brāļus, no kuriem viens atrodas Francija, bet otrs — es pat nezinu, kur viņš atrodas; bet tu neesi karalis, mans dēls, bet vari par to kļūt pēc viņu nāves. Apzvēri man, ka lu neuzliksi ātrāk karaļa kroni sev galvā, kamēr tev nebūs likumīgu tiesību to darīt. Savādāk, pretējā gadījumā, mans dēls. — atceries manus vārdus, ka . atnāks diena, kad šie paši ļaudis piespiedīs tevi atteikties no troņa kopā ar tavu galvu, un tajā dienā tu varēsi nomirt tikpat mierīgi un ar tīru sirdsapziņu, kā mirstu es. Zvēri man, mans dēls.
Puisītis pastiepa uz priekšu roku, aizskāra ar to savu tēvu un teica:
— Valdniek, es apzvēru…
Karalis viņu pārtrauca.
— Anrī, — viņš teica, — sauc mani par tēvu.
— Mans tēvs, — no jauna iesāka puisēns, — zvēru tev, ka viņi drīzāk mani nositīs, nekā piespiedīs kļūt par viņu karali.
— Labi, mans dēls, — karalis teiea. — Tagad noskūpsti mani, un tu, Šarlotte, lāpāt, neaizmirstiet mani.
O, nē, nekad, nekad! — iesaucās abi bērni, apķerdamies tēvam ap kaklu.
— Ardievu, — teica Čārlzs, — ardievu, mani bērni. Aizvediet viņus, Džekson: viņu asaras man laupa stingrību un nejauj man skauties nāvei tieši acīs.
Džeksons saņēma abus bērnus pie pleciem un veda tos pie tiem, kas viņus bija atveduši šurp.
Kad viņi aizgāja, visas durvis tika atvērtas un istaba piepildījās ar cilvēkiem.
Karalis, kurš tika sargkareivju aplenkts no visām pasēm, kuri piepildīja šo istabu, atcerējās, ka grāfs de La Fērs atradās gandrīz vai blakus, zem šīs istabas grīdas, un, nezinādams, kas šeit bija noticis, varbūt vēl mēģināja viņu atbrīvot.
Karalis nebija kļūdījies; Atoss patiešām bija apakšā; viņš ieklausījās un nonāca izmisumā, nedzirdēdams atbildes signālu. Savā nepacietībā viņš sāka drupināt kādu akmeni, bet tūlīt pat pālrauca savu nodarbošanos, baidīdamies, ka kāds cits to var sadzirdēt.
Šis klusums ieilga uz. divām stundām. Nāves klusums bija iestājies karaļa istabā.
Beidzot Atoss nolēma uzzināt šī klusuma iemeslu, kuru pārtrauca tikai pūļa rēcieni. Viņš noņēma melnās drēbes apsitumu, kurš sedza ciet caurumu, un iznāca otrā stāva nodalījumā, kas atradās zem ešafota. Četru pēdu augstumā virs viņa galvas atradās ešafota augšējā platforma.
Pūļa troksnis, kurš līdz šim skanēja visai dobji, bet tagad bija saklausāms ļoti tuvu, lika viņam nodrebēt: šajā troksnī bija saklausāmas ļoti drūmas un ļaunas notis.
Atoss aizkļuva līdz pašai ešafota malai un, pacēlis melno pārklāju, viņš ieraudzīja jātniekus, kuri to bija aplenkuši no visām pusēm. Aiz jātniekiem varēja redzēt kājniekus, aiz kājniekiem — musketierus, tad cilvēku ļaUzu pūļus, kuti guldza un vārījās, kā okeāns vētrā.
„Kas gan notiek? — Atoss jautāja pats sev, drebēdams stiprāk, nekā kolinkors, kuru viņš turēja rokās. — Tauta pulcējas, kareivji apbruņojušies, visi skatās uz karaļa istabas logu. Ak, Kungs, es redzu d'Artanjanu! Ko viņš gaida? Uz ko viņš skatās? Mans Dievs! Vai patiešām viņi būtu izlaiduši no savām rokām bendi?"
Šajā mirklī atskanēja dobji, drūmi un ļaunu vēstoši bungu rībieni. Virs Atoss galvas atskanēja lēni smagi soļi, ii kā kāda bezgalīga procesija būtu iznākusi no pils. Drīz vien sāka čīkstēt dēļi virs viņa galvas. Viņš ieskatījās cilvēku sejās un pēc viņu sejas izteiksmēm saprata to, ko viņš cerēja nepiedzīvot.
Troksnis ļaužu pūlī apklusa. Visu skatieni bija vērsti tikai uz Vaithollu; visu atvērtās mutes, aizturētie elpas vilcieni un augšup pavērstie skatieni, liecināja par kaut kādam šausmīgām gaidām.
Soļu troksnis, kurš tagad atskanēja virs Atosa galvas uz ešafota dēļiem, gandrīz aizskāra nelaimīgā francūža galvu. Acīmredzot, sarkareivji nostājās divās ierindās. Sajā mirklī atskanēja Atosam tik ļoti pazīstamā lepnā balss: