— Pulk"e'a kungs, es vēlos tautai pateikt dažus vārdus.
Atoss nodrebēja ar visu savu stāvu. Nebija šaubu, ka tas bija karalis, kurš runāja no ešafota.
Patiešām, izdzēris dažas lāses vīna un ieēdis dažus kumosus maizes, Čārlzs, pilnīgi nomocījies nāves gaidās, nolēma lieki vairs nevilcināt laiku un pats gāja tai pretī. Viņš pamāja, lai sāk pēdējo viņa dzīves gājienu.
Tika atvērts līdz galam logs, kurš izgāja uz laukumu, un cilvēki vispirms ieraudzīja cilvēku maskā, kurš iznāca no vienas istabas dziļumiem. Pēc cirvja, kuru viņš turēja rokās, tauta viņā sazīmēja bendi. Cilvēks pienāca pie bluķa un nolika uz. tā cirvi.
Tās bija tās skaņas, kuras Atoss bija vispirms dzirdējis. Pēc šī cilvēka atnāca Čārlzs Stjuarts. Tiesa, viņš bija bāls, bet turējās mierīgi un nāca stingriem soļiem. Viņam abās pusēs gāja mācītāji, pēc tiem gāja daži augsta ranga ierēdņi, un, beidzot, divas rindas kājnieku, kuri nostājās ešafota abās pusēs.
Cilvēka parādīšanās maskā izsauca daudz čukstu un izsaucienu. Daudziem gribējās zināt, kas ir šis cilvēks, kurš parādījās tik ļoti laikā, lai varētu notikt šis šausmu skats, kas bija apsolīts tautai, kad visi jau domāja, ka las tiks atlikts uz. nākošo dienu. Visi viņu vai aprija ar acīm, bet varēja pamanīt tikai, ka šis cilvēks ir vidēja auguma, apģērbies viscaur melnas drēbēs, un ir jau vidējos gados; no zem maskas bija redzama sidrabaina bārda.
Kad parādījās karalis, kurš bija mierīgs, stingrs, apņēmīgs, klusums uzreiz atjaunojās, tā kā varēja visi dzirdēt to, ka karalis vēlas runāt ar tautu.
Tas, pie kā griezās karalis ar šo lūgumu, atbildēja, acīmredzot, piekrītoši, tā kā uzreiz atskanēja skaidra un skanīga balss, kura iespiedās Atosa sirdī līdz sirds dziļumiem.
Karalis paskaidroja tautai savu rīcību un deva tautai savus novēlējumus, kuri veicinātu Anglijas plaukšanu.
„o, — Atoss sev teica, juzdams lielu smagumu un bēdas, — vai tas būtu iespējams, ka mani māna mana dzirde un mana redze? Vai tas ir iespējams, ka Dievs ir pametis savu izredzēto Zemes virsū un atļauj viņam nomirt tik nožēlojamā nāvē? Bet es? Es neredzu viņu! Es neesmu no viņa atvadījies!"
Varēja saklausīt troksni, it kā kāds nošķindinātu, uzlikto uz bluķa, cirvi.
Karalis pārtrauca savu runu.
- Neaiztieciet cirvi, — viņš tcica, griezdamies pie bendes.
Tad viņš turpināja savu runu. Kad viņš bija pabeidzis runu, iestājās nāves klusums. Viņš pieskārās savai' pierei; sviedri, lielām lāsēm notecēja viņam pa roku, kaut arī ārā stāvēja sals.
Iestājies klusums norādīja uz pēdējo sagatavošanos nāvessodam.
Beidzis runāt, Čārlzs noskatīja visu pūli, kurš izskatījās dziji norūpējies. Tad viņš noņēma no sevis ordeni, kuru vienmēr nēsāja; tā bija tā pati briljanta zvaigzne, kuru viņam bija atsūtījuši karaliene. Viņš nodeva šo zvaigzni mācītājam, kurš viņu pavadīja un stāvēja blakus Džeksonam; tad viņš noņēma no krūtīm krustiņu, tāpat nosētu ar briljantiem, kuru viņš tāpat bija saņēmis no karalienes Henriettas kopā ar ordeni.
— Kungs, — viņš griezās pie mācītāja, kurš pavadīja Džeksonu, — šo krustiņu es turēšu līdz pēdējam elpas vilcienam. Paņemiet to, kad es būšu miris.
— Jūsu majestāte, jūsu lūgums tiks izpildīts, — atbildēja balss, kurā Atoss saklausīja Aramisa balss tembru.
Tad, Čārlzs, kurš visu laiku bija stāvējis ar cepuri galvā, noņēma cepuri un to aizmeta. Tad viņš atpogāja sava kamzoļa visas pogas, noņēma un aizmeta to pie cepures. Pēc tam, par cik bija ļoti auksts, viņš pieprasīja halātu,, kuru viņam uzreiz, pasniedza.
Visi šie sagatavošanās darbi tika veikti visdrausmīgā mierā. Varēja padomāt, ka karalis domā iet gulēt, nevis doties nāves miegā.
Beidzot viņš ar roku atsvieda matus nost no pieres un griezās pie bendes:
— Vai jums tie netraucēs? Ja vēlaties es tos sasiešu ar saiti.
To runājot, Čārlzs tik cieši skatījās bendēm acīs, it kā vēlētos iekļūt maskas aizsegā. Šis atjātais mierīgais un pašpārliecinātais skatiens, lika bendēm aizgriezties. Bet, aizejot prom no karaļa mierīgā skatiena, viņa skatiens sastapās ar Aramisa naidā degošo skatienu.
Redzēdams, ka bende neatbild, karalis vēlreiz griezās pie tā ar jautājumu.
— Būs pilnīgi pietiekami, ja jūs tos novāksit no kakla, — tas atbildēja dobjā balsī.
Karalis apņēma ar abām rokām matus un paskatījās uz bluķi.
— Tas ir ļoti zems, — viņš teica. — Vai nav kāds cits, augstāks?
— Tas ir parasts bluķis, — atbildēja cilvēks maskā.
— Vai jūs cerat man nocirst galvu ar vienu cirtienu?
— Ceru! -<- bende atbildēja. .
Šis vārds tika izteikts ar tādu šausmīgu pieskaņu, ka visi klātesošie, atskaitot karali, nodrebēja.
— Labi, — Čārzs Pirmais noteica. — Bet tagad, bende, uzklausiet mani.
Cilvēks maskā pagāj;. soli :/ priekšu un atspiedās pret cirvja garo kātu.
— Es nevēlos, lai man iecirstu negaidīti, — Čārlzs I viņam teiea. — Es nostāšos uz ceļiem un palūgšu Dievu; pagaidi vēl cirst.
— Bet, kad man cirst? — jautāja cilvēks maskā.
— Kad uzlikšu galvu uz bluķa, izstiepšu rokas un teikšu: „Remember", tad cērt ar lielu vēzienu.
Cilvēks maskā viegli paklanījās.
— Tuvojas mirklis, kad man jāšķiras no šīs dzīves, — karalis griezās pie klātesošajiem. — Kungi, es jūs pametu šajā trauksmainajā mirklī un ātrāk par jums došos turp, kur nav vētru. Ardievu!
Viņš paskatījās uz Aramisu un nemanāmi viņam pamāja.
— Bet lagad, — viņš teica, — paejiet visi malā un ļaujiet man palūgt Dievu. Tu arī aizej, — viņš teica cilvēkam maskā, — tas tikai uz. mirkli; es zinu, ka atrodos tavā varā; bet atceries, cērt tikai tad, kad es padošu zīmi.
Pēc šiem "ārdiem Čārlzs nokrita uz ceļiem, pārkrustījās, piespieda savu skūpstu ešafota dēļiem, tad ar vienu roku viņš atspiedās pret bluķi, bet ar otru pret ešafota dēļiem.