— Grāf dc La Fēr, — viņš teica franciski, — vai jūs esat šeit, un es varu ar jums parunāt?
Šī balss, kā auksts tērauds, iegriezās Atosa sirdī.
— Jā, jūsu majestāte, — drebošā balsī atbildēja Atoss.
— Mans uzticamais draugs, cēlsirdīgā sirds, — ierunājās karalis, — mani nevarēja glābt, man nebija lemts izglābties. Varbūt es zaimoju Dievu, bet tomēr es tev pateikšu: jā, pēc tā, kad es runāju ar tautu un ar Dievu, es runāšu ar tevi pašu pēdējo. Aizstāvot lietu, kuru es uzskatīju par svētu, es zaudēju manu tēvu troni un izsaimniekoju visu bērniem domāto mantojumu. Bet man vēl palika viens miljons zeltā; es to apraku Njūkaslas pils pagrabos, kad atstāju šo pilsētu. Vienīgi tu tagad zināsi, kur atrodas mana nauda; izmanto to pēc saviem ieskatiem mana vecākā dēla vajadzībām. 3ct tag?d, gr.;;r de La Fēr, atvadies no manis.
— Ardievu, mocekļu-karali, — teica Atoss, sastingdams no šausmām.
Iestājās klusuma' mirklis. Atosam izlikās, ka karalis mainīja savu stāvokli.
Tad skaļi un stingrā balsī, lai viņu dzirdētu ne tikai uz ešafota, bet arī
uz laukuma, karalis noteica:
— Remember.
Tiklīdz viņš pateica šo frāzi, kā stiprs sitiens satricināja ešafotu; putekļi, kuri sagriezās zem ešafota, sabira Atosam acīm, padarīdami viņu aklu. Kad viņš pacēla uz augšu galvu, viņam uz pieres uzpilēja silta asins lāse. Atoss atkāpās, viss šausmās drebēdams, un tūlīt pat pilītes pārvērtās par asiņu šalti, kas gāzās cauri dēļu grīdai.
Atoss nokrita uz ceļiem un neilgu laiku gulēja bez samaņas, it kā neprāta pārņemts. Drīz viņš saklausīja pēc ārā esošiem trokšņiem, ka cilvēki sāk izklīst. Vēl kādu mirkli viņš gulēja sastindzis un bezjūtīgs. Tad viņš atguvās, piecēlās un samērcēja savu kabatlakatiņu karaļa asinīs. Pūlis ātri izklīda. Atoss nokāpa lejā, piegāja pie ešafota malas un nemanāmi iejaucās pūlī, no kura neatšķīrās ar savu apģērbu, un pirmais atnāca uz viesnīcu. '
Iegājis savā istabā, viņš ieskatījās spogulī un ieraudzīja uz savas pieres milzīgu sarkanu plankumu. Pieskāries pie tā, viņš saprata, ka tās ir karaļa asinis, un zaudēja samaņu.
XXV cilvēks maskā
Pulkstens bija tikai četri pēcpusdienā, bet palika jau pavisam tumšs; sniegs krita lielām pārslām, /vramiss, kurš atgriezies viesnīcā atrada Atosu ja ne bezsamaņā, tad pilnīgi neizprotamā stāvoklī.
Pie pirmajiem drauga vārdiem grāfs izgāja no sava letarģiskā sastinguma.
— Un tā, — iesāka Aramiss, — Liktenis mūs uzveica.
— Uzveica, — atbildēja Atoss. — Cēlsirdīgais, nelaimīgais karalis!
— Jūs esat ievainots? — Aramiss jautāja.
— Nē, tās ir karaļa asinis. Grāfs noslaucīja pieri.
— Kur tad jūs bijāt?
— Tur, kur jūs mani atstājāt, zem ešafota.
— Un jūs visu redzējāt?
— Nē, es visu dzirdēju. Nedod Dievs man kādreiz, pārdzīvot vēl šādu mirkli, kādu es piedzīvoju šodien. Vai es nepaliku sirms?
— Tātad jūs zināt, ka es nepametu karali?
— Fs dzirdēju jūsu balsi līdz pēdējam brīdim.
— Lūk, ordenis, ko viņš man iedeva, — Aramiss teica, — bet, lūk, krusts, ko es paņēmu no viņa rokām. Abus šos priekšmetus viņš lika nodot karalienei.
— Bet, lūk, kabatlakatiņš, kurā ietīt šīs lietas, — teica Atoss.
Un viņš izņēma no kabatas kabatlakatiņu, kurš bija samircis karaļa asinis.
— Bet ko izdarīja ar viņa nelaimīgo ķermeni? — Atoss jautāja.
— Pēc Kromvela pavēles, tam tiks atdots karalisks gods. Mēs jau ielikām viņu svina zārkā. Ārsti pašreiz balzamē viņa nelaimīgās atliekas. Kad viņi pabeigs savu darbu, viņš liks izlikts pils baznīcā.
— Ņirgāšanās! - Atoss drūmi noteica. — Karaliski pagodinājumi pēc nāvessoda izpildīšanas!
— Tas tikai pierāda. — Aramiss aizrādīja, — ka karalis ir miris, bet karaliskā vara vēl ir dzīva.
— Diemžēl, — Atoss turpināja, - tas varbūt bija pēdējais karalis-bruņi- nieks uz šīs zemes.
— Pietiek, nekrītiet izmisumā, grāf, — atskanēja Portosa skaļā balss, kurš nāca smagiem soļiem, — mēs visi esam uz šīs zemes mirstīgi, mani dārgie draugi.
— Kāpēc jūs nākat tik vēlu, mans dārgais, Portos? — jautāja grāfs de La Fērs.
— Jā, — Portossa atbildēja, — es ceļā satiku cilvēkus, kuri mani apturēja. Viņi nelieši aiz. priekiem dejoja! Es vienu paņēmu aiz. krāgas un, liekas, viegli pažņaudzīju. Šajā mirklī nāca patruļa. Par laimi, tas kuru cs biju drusku saķēris, kādu laiciņu bija zaudējis runas dāvanas. Es to izmantoju un nogriezos pirmajā šķērsielā, pēc tam nākošajā, un, beidzot, apmaldījos. Es nepazīstu Londonu, nerunāju angliski, un cs.jau sāku domāt, ka nekad vairs neatradīšu šo viesnīcu. Bet tomēr cs atnācu.
— Bet, kur ir d'Artanjans? — Aramiss jaulāja. — Vai jūs viņu neredzējāt? Vai ar viņu kaul kas nenotika?
— Mūs izšķīra pūlis, — Porloss atbildēja, — un lai kā cs centos, nekādi nevarēju ar viņu atkal satikties.
— O, — rūgti noteica Atoss, - es viņu redzēju. Viņš stāvēja pūļa pirmajā rindā un no savas vietas varēja visu lieliski pārredzēt. Skats, laikam, bija grandiozs, un viņš, domājams, vēlējās noskatīties izrādi līdz galam.
— O, grāf dc La Fēr! pēkšņi ierunājās mierīga, kaut arī mazliet aizelsusies cilvēka balss, kurš bija skrējis. — Jūs aprunājat klāt neesošos?
Šis pārmetums Atosam iedūrās sirdī.
Tomēr iespaids, kurš radās skatoties uz d'Artanjanu, kad viņš stāvēja pūļa pirmajā rindā, kurš viss bija naida pārņemts, bija tik ļoti viņam iespiedies atmiņā, ka viņš tikai noteica: