— Es nemaz jūs nenosodu, mans draugs. Vienkārši šeit par jums uztraucās, un es paskaidroju, kur jūs bijāt. Jūs nepazināt Čārlzu Pirmo, viņš jums bija svešinieks, un jums nebija nekādas vajadzības viņu mīlēt.
Ar šiem vārdiem viņš pastiepa draugam pretī rokas. Bet d'Artanjans izlikās neredzam šo žestu, turpinādams turēl rokas zem apmetņa.
Atoss lēni nolaida savas rokas.
— Uh, piekusu! — d'Artanjans leica, sēžoties.
— Iedzeriet glāzi portvīna, — Aramiss viņam ieteica, paņemot no galda pudeli un piepildot glāzi. - Iedzeriet, tas jūs uzmundrinās.
— Jā, iedzersim, — Atoss noteica, juzdams, ka ir aizvainojis gaskonieti, un vēlēdamies ar viņu saskandināt glāzes. — Iedzersim un pametīsim šo nolādēto zemi. Laiva mūs gaida, jūs to zināt. Aizbrauksim jau šovakar. Mums šeit vairs nav ko darīt.
— Kā jūs steidzaties, grāf! — d'Artanjans piemetināja.
— Šī asinszeme man dedzina kājas, — Atoss atbildēja.
— Bet uz. mani šis sniegs atstāja pavisam pretēju iespaidu, — mierīgi noteica gaskonietis.
— Ko jūs vēl gribat šeit darīt? — Atoss jautāja. — Karalis ir miris.
— Tātad, grāf, — d'Arlanjans nevērīgi atbildēja, - jūs vairs neredzat, kas jums vēl atlicis ko darīt r\nglijā?
— Nē, neredzu, — Atoss atbildēja. - Ja nu vienīgi apraudāt pašu bezspēcību?
— Nu, bet es, — d'Artanjans leica, — nelaimīgais tūļa, asiņainu skatu mīļotājs, kurš tīšām izrāvās skatītāju pirmajās rindās līdz pašam ešafotam, lai tikai labāk visu pārredzētu, lai skatītu savām acīm karaļa ripojošo galvu, kuru, kā jūs izteicāties, nepazinu un pret kuru es biju pilnīgi vienaldzīgs, — ēs domāju pavisam savādāk, nekā jūs grāf, un… es palieku.
Atoss stipri nobālēja; katrs drauga pārmetums sāpīgi atbalsojās viņa sirdī.
— Jūs paliekat Londonā? — jautāja Portoss d'Artanjanam.
— Jā, — viņš atbildēja. — Bet jūs?
— Velns lai parauj! — Portoss teica, mazliet apjukdams zem Atosa un Aramisa pētošajiem skatieniem. — Ja paliekat jūs, tad es, kurš atbrauca ar jums kopā, arī palikšu, un aizbrauksim no šejienes mēs ari tikai kopā. Neatstāšu taču jūs šajā drausmīgajā valstī vienu pašu.
— Paldies, mans liraug:.. Tādā gadījumā es vēlos jums piedāvāt piedalīties vienā pasākumā, kuru mēs paveiksim, kad aizbrauks grāfs. Šī doma man ienāca prātā tad, kad es skatījos šo atbaidošo izrādi.
— Kāda doma? — Potoss jautāja.
— Uzzināt, kas bija tas cilvēks maskā, kurš tik cīlīgi piedāvāja savus pakalpojumus, lai tikai varētu nocirst karalim galvu.
— Cilvēks maskā? — Atoss iesaucās pārsteigumā. — Tātad jūs neizlaidāt bendi?
— Bendi? — albildēja d'Artanjans. - Viņš vēl visu laiku sēž. pagrabā un, liekas, visu laiku sarunājas ar viesnīcas saimnieka pudelēm, kas tur atrodas. Labi, ka jūs pieminējāt…
Viņš piegāja pie durvīm un iesaucās:
— Mušketon!
— Ko pavēlēsit, kungs? — atbildēja balss, it kā no zemes dzīlēm.
— Atlaid ieslodzīto, — d'Arlanjans teiea. — Viss ir jau beidzies.
— Bet, — Atoss teica, — kurš tad bija tas nelietis, kurš pacēla roku uz karali?
— Tas bija bende-mīļotājs, kurš, jāatzīst, veikli rīkojas ar cirvi, — Aramiss teica. — Viņam, kā jau viņš cerēja, pietika ar vienu cirtienu.
— Un jūs neredzējāt viņa seju? — Atoss jautāja.
— Viņš bija maskā, — d'Artanjans atbildēja.
— Bet jūs, Aramis, jūs taču stāvējāt pavisam blakus!
— Es redzēju tikai sirmu bārdu, kura rēgojā ārā no maskas.
— Tātad tas ir padzīvojis cilvēks? — Aloss jautāja.
— O, d'Artanjans piezīmēja, — Tas neko nenozīmē. Ja uzvilksi masku, kāpēc pie reizes neuzlikt ari bārdu?
— Zēl, ka es viņu neizsekoju, — Portoss noteica.
— Nti, bet man ienāca šī doma, mans dārgais Portos, — paziņoja d'Artanjans.
Atoss v'su saprata. Viņš piecēlās no savas vietas.
— Piedod man, d'Artanjan, — viņš noteica, — par to, ka es spēju šaubīties par tevi. Piedod man, mans dārgais draugs.
— Vispirms uzklausiet mani, — d'Artanjans atbildēja, pasmaidīdams.
— Tad izstāstiet mums visu, — Aramiss leica.
— Tātad, — d'Artanjans turpināja, — kad es skatījos, bet ne uz karali, kā domāja grāfa kungs (es zināju, ka šis cilvēks iet pretī savai nāvei, bet šāda veida skali, kaut arī man sen jau vajadzēja pie tiem pierast, vēl visu laiku mani uztrauc), — bet uz bendi maskā; tad, lūk, kad es viņu skatījos, kā jau es jums pateicu, man ienāca prātā doma uzzināt, kas tas varēlu būt par cilvēku. Bet tā kā mēs esam pieraduši darboties visi četri kopā un vienmēr viens otram palīdzam, es neviļus sāku skatīties pēc Portosa, tāpēc, ka jūs Aramis, es redzēju blakus karalim, bet jūs, grāf, kā es jau zināju, atradās zem ešafota. Lūk, kāpēc es jums piedodu, — viņš piebilda, sniegdams Atosam roku, — tā kā saprotu, ko jūs pārdzīvojāt šajos mirkļos. Un tālad, skatoties uz visām pusēm, es pēkšņi pamanīju pa labi no sevis kādu galvu ar šausmīgu rētu pakausī, kas bija pārsieta ar melnu taftu. „Velns parāvis, — es nodomāju, šis apsējums man liekas pazīstams, it kā es pats to būlu pārsējis". Un patiešām, tas izrādījās nelaimīgais skots, Parri brālis, uz kura galvas, kā jūs atceralics, Groslou izmēģināja savu vareno spēku, un kuram toreiz, kad mēs vinu bijām atraduši, būtībā bija tikai pusgalva.
— Kā tad, es atceros, — Portoss piezīmēja. — Šim cilvēkam vēl bija tādas garšīgas melnas vistas.
— Tiešām, tas bija tas pats. Šis cilvēks deva mājienus kādam, kurš stāvēja no manis pa kreisi. Es pagriezos un ieraudzīju mūsu draugu (irimo. Tāpat kā es, arī viņš ar acīm ieurbās bendē. Es viņam tikai pateicu: „()!", un tā kā ar šo i/saucienu pie viņa vienmēr griezās grāfs, kad iesāka ar viņu runāt, tad viņš nekavējoties metās pie manis. Viņš, protams, pazinis mani, sniedza man roku, norādot ar roku uz cilvēku maskā. „Ā!" — viņš tikai noteica. Tam vajadzēja nozīmēt: „Jūs pamanījāt?" — „Nu, protams", — es atbildēju. Mēs lieliski sapratāmies. Tad viņš pagriezās pie mūsu skota; viņa skatiens bija pietiekoši daiļrunīgs. Drīz vien viss beidzās, kā, jūs to paši visi zināt: visdrūmākajā veidā. Ļaudis sāka izklīst, iestājās mijkrēslis. Es atgāju ar Grimo laukuma tālākajā nostūri; viņam sekoja skots, kuram es pamāju, lai viņš vēl neiet projām. Es novēroju bendi, kurš, iegājis istabā, pārģērbās savās drēbēs: tās, laikam, bija notašķītas ar asinīm. Pēc tam viņš uzlika galvā melnu cepuri, ietinās apmetnī un pazuda. Es nolēmu, ka viņam jānāk ārā pa durvīm, tāpēc skrēju uz ieejas lielajām durvīm. Patiešām, pēc minūtēm piecām, viņš kāpa lejā pa kāpnēm. — Un jūs viņam sekojāt? — Atoss iesaucās.