— Protams! — d'Artanjans teica. — Bet tas nemaz nebija tik viegli. Viņš katru mirkli atskatījās, un mums vajadzēja visu laiku slēpties, vai tēlot svētku dalībniekus, kuri gāja šūpodamies. Es biju sagatavojies un, protams, varēju viņu nodurt, bet neesmu egoists, un pataupīju šo kārumu priekš jums, Aramis, un priekš jums, Atos, lai vismaz kaut kā varētu jūs mierināt šājās bēdās. Beidzot, pēc pusstundas lielas pastaigas pa pilsētas šaurajām un līkumotajām ieliņām, viņš piegāja pie kādas vientuļi stāvošas mājas, pavisam klusas un neapgaismotas, it kā tur neviens nedzīvotu. Grimo izvilka no zābaku stulma pistoli. „Hm?" — viņš man teica, norādot uz māju. „Pagaidi", — es viņam teicu, turot viņu aiz rokas. Es jau jums teicu, ka mums bija savs plāns. Cilvēks maskā apstājās pie šīs mājeles un izņēma no kabatas atslēgu, bet iepriekš, pirms ielikt atslēgu slēdzenē, viņš atskatījās, lai pārliecinātos, vai viņam kāds neseko. Es noslēpos aiz koka, Grimo — aiz māju izciļņiem; skotam nebija iespējas nekur paslēpties, viņš burtiski saplūda kopā ar zemi. Bez šaubām, cilvēks, kuru mēs izsekojām, nolēma, ka viņš ir viens, tāpēc ka es izdzirdēju nočirkstam atslēgu; durvis atvērās un cilvēks nozuda aiz tām.
— Nelietis! — Aramiss iesaucās. - Kamēr jūs atgriezāties šurp, viņš, laikam, būs aizbēdzis, un mēs viņu vairs neatradīsim.
— Kas vēl nebūs, — d'Artanjans viņu apstādināja. — Jūs, laikam, niani uzskatāt par kādu svešinieku.
— Tomēr, — Atoss piezī.nēja, — pa jūsu prombūtnes laiku…
— Pa manu prombūtnes laiku es atstāju savā vietā Grimo un skotu! Protams, cilvēks maskā nepaspēja izdarīt pat desmit soļu, kad es jau biju apskrčjis viņa māju riņķi. Pie vienām durvīm, pa kurām viņš bija ienācis, es noliku sardzē skotu un paskaidroju, ka viņam jāseko šim cilvēkam melnajā, vienalga, lai kur tas ietu, un, ka Grimo saņēma tādu pašu pavēli sekot skotam, lad atgriezties pie mums un pateikt, kurp ir devies nepazīstamais. Pie otras izejas cs noliku Grimo, dodot viņam tādu pašu pavēli, un tad atgriezties pie mums. Un tā, zvērs ir izsekots; tagad, kurš no jums vēlās piedalīties šajās medībās?
Atoss metās apskaut draugu, kurš slaucīja sviedrus no savas pieres.
— Mans draugs, — Atoss teica, — jūs esat pārāk laipns, lai attaisnotu manu rīcību. Esmu bijis netaisns, tūkstoškārt netaisns pret jums. Man bija jūs jāpazīst! Katrā cilvēkā glabājas kāda ļaunuma sakne, kura liek šaubīties par visu labo!
— Hm! — Portoss piezīmēja. — Bet varbūt, ka šis bende ir neviens cits, kā pats Kromvels, kurš lielākai uzticībai nolēma pats izpildīt šos pienākumus.
— Nieki! Kromvels maziņš un resns cilvēciņš, bet šis, tievs un vidēja auguma.
— Drīzāk, las būs bijis kāds provinciāls kareivis, kuram par šādu pakalpojumu tika apsolīta apžēlošana, — Atoss izteica savu minējumu.
— Nē, nē, — turpināja d'Arlanjans. — Viņš nav kareivis. Viņam nav kājnieku izskolotā gaita, un nav arī tāda šūpojoša gailā, kāda ir kava- lēristiem. Viņš kustējās viegli un graciozi. Ja es nešaubos, tad mums būs darīšana ar augstmani.
— Ar augstmani! — Atoss iesaucās. — Tas nav iespējams. Tas būtu negods visiem augstmaņiem.
— Lūk, būs jaukas medības! — Portoss smejoties iesaucās, no kura smiekliem ietrīcējās visi logi. — Lieliskas medības, velns lai parauj!
— Vai jūs arvien vēl domājat aizbraukt, Atos? — d'Arlanjans jautāja.
— Nē, es palieku, — atbildēja cēlsirdīgais francūzis ar dusmīgu žestu, nesolīdams neko labu tam, kam viņš to veltīja.
— Tātad, pie ieročiem! — Aramiss iesaucās. Netērēsim ne mirkli.
Četri francūži pārģērbās savās franču drēbēs, pielika pie sāniem zobenus,
piecēla kājās Mušketonu un Blezuā, likdami tiem norēķināties ar viesnīcas saimnieku un sagatavojās aizbraukšanai, tā kā bija pilnīgi iespējams, ka viņi šonakt atstās Londonu.
Tumsa sabiezēja; sniegs turpināja snigt: likās liela savanna pārklāja visu pilsētu. Bija tikai pulkstens'septiņi vakarā; ielas palika tukšas; iedzīvotāji sēdēja savās mājās un pusbalsī apsprieda dienas notikumus.
Četri draugi, ietinušies savos apmetņos, lavierēja pa pilsētas mazajām ieliņām, tik dzīvām dienā un tik tukšām un klusām naktī. D'Artanjans
gāja visiem pa priekšu, laiku pa laikam apstājoties, lai uzmeklētu atstātās zīmes, ku^as viņš ieskrāpēja ar dunci uz māju sienām; bet bija tik ļoti tumšs, ka zīmes tikpat kā nevarēja atrast un ieraudzīt. Tomēr, d'Artanjans atcerējās ielu un māju stūrus, stabus, strūklakas, izkārtnes, ka pēc pusstundas gājiena viņš ar saviem trim ceļabiedriem nonāca pie vientuļās mājiņas.
Sākumā d'Artanjans nodomāja, ka Parri brālis būs nozudis. Bet viņš kļūdījās: plecīgais skots, pieradis pie savas dzimtenes asajiem un skarbajiem vējiem, bija apgūlies aiz. izciļņa un pilnīgi pārvērtās apgāztā sasalušā statujā, kura visa bija pārklājusies ar sniegu. Izdzirdis četru draugu soļu troksni, viņš piecēlās.