— Lieliski, — Atoss noteica, — lūk, vēl viens uzticams kalps. Jā, labi cilvēki nemaz nav tāds retums, kā to parasti domā. Tas piešķir cilvēkam mundrumu.
— Pagaidiet izteikt tik daudz komplimentu jūsu skotam, — d'Artanjans teica, — esmu dzirdējis, ka šis jauneklis šeit ir savqs personīgos nolūkos. Es domāju, ka visi kalnieši, kuri ir ieraudzījuši pasaules gaismu viņpus Tvidas, — ir teuta, kura ilgi atceras ļaunumu. Tagad uzmanieties, mister Groslou! Jūs pavadīsit nejauku trisceturtdaļstundu, ja kādreiz satiksities ar šo puisi.
Atstājis savus draugus, d'Artanjans piegāja pie skota; tas viņu pazina, un d'Artanjans pasauca pārējos.
— Nu ko? — Atoss jautāja angliski.
— Neviens nav nācis ārā, — atbildēja kambarsulaiņa brālis.
— Jūs, Portos un Aramis, palieciet kopā ar šo cilvēku, bet mēs kopā ar d'Arlanjanu iesim meklēt Grimo.
Grimo nebija mazāk veikls par skotu: viņš bija paslēpies koka dobumā un sēdēja tur, kā sargu būdā. Sākumā d'Artanjans nodomāja, ka cilvēks' maskā ir aizgājis un Grimo būs sekojis viņam pakaļ.
Pēkšņi no dobuma atskanēja svilpiens.
— O! — iesaucās Atoss.
— Es, — iesaucās Grimo.
Divi draugi pienāca pie koka.
— Nu ko, - d'Artanjans jautāja, — vai kāds iznāca pa šīm durvīm?
— Nē, — Grimo atbildēja.
— Vai tad mājās nevarētu būt arī citi cilvēki? — jautāja d'Artanjans.
— Vajag paskatīties, — Grimo deva padomu, norādot uz logu, cauri kura aizslietņiem varēja saskatīt gaismas starus.
— Patiešām. — teica d'Artanjans. — Pasauksim pārējos.
Viņi nogriezās aiz. stūra, lai pasauktu Portosu un Aramisu.
Viņi steidzīgi pienāca klāt.
— Jūs kaut ko redzējāt? - viņi jautāja.
— Nē, bcl tūlīt redzēsim, — d'Arlanjans atbildēja norādīdams uz Grimo, kurš paspēja pieķerlies pie mājas izciļņa, būdams jau piecas pēdas augstu no zemes.
Visi četri pienāca klāt. Grimo turpināja ar kaķa veiklību rāpties augšā pa mājas sienu. Beidzot viņam izdevās aizķerties pie viena no mājas logu aizslietņiem un atbalslities ar kājām pret mājas izcilni. Viņš pamāja draugiem, ka ir sasniedzis mērķi.
Tad viņš ieskatījās mājā pa logu aizvirtņu spraugu, pa kuru bija redzama gaisma.
— Nu ko? — d'Artanjans jautāja.
Grimo parādīja divus izplestus pirkstus.
— Runā, — Atoss leica, — citādi tavas zīmes naktī nevar redzēt. Cik viņu ir?
Grimo izliecās nedabiskā pozā.
— Divi, — viņš čukstēja. — Viens sēž ar muguru pret mani, otrs ar seju prel mani.
— Labi. Tu pazīsti to, kurš scž prel levi ar seju?
— Man liekas, ka es viņu pazinu, un neesmu kļūdījies: maziņš resns cilvēks.
— Tad kas tas ir? - čukstus jautāja visi draugi.
— Ģenerālis Olivers Kromvels.
Draugi saskatījās.
— Nu, bet otrs? — Aloss jaulāja.
— Kalsns un garš.
— Tas ir bende, — vienā balsī pateica d'Artanjans un Aramiss.
Es redzu tikai viņa muguru, — turpināja Grimo. — Bet pagaidiet, viņš piecēlās un nāk pie loga; un, ja likai viņš ir noņēmis masku, es viņu uzreiz ieraudzīšu… Ak!
Ar šo izsaucienu Grimo, it kā viņam būlu iedurts sirdi, atlaida rokas un gāzās zemē. Portoss viņu saķēra.
— Tu viņu redzēji? — reizē jautāja visi četri draugi.
— Jā! — atbildēja Grimo, kuram mati bija sacēlušies stāvus, bel uz pieres izspiedušās sviedru lāses.
— Kalsno slaido cilvēku? — d'Arlanjans jaulāja.
— Jā.
— Ar vārdu sakot, bendi? — Aramiss jautāja.
— Jā.
— Tad kas viņš ir? — Portoss jautāja.
— Viņš… viņš… — murmināja Grimo, būdams bāls kā nāve, ķerotie pie sava kunga rokas.
— Nu kas viņš ir?
— Mordaunts!.. — nočukstēja (irimo. D'Arlanjans, Portoss un Aramiss priecīgi saskatījās. Atoss atkāpās soli atpakaļ.
— Liktens!
XXVI
Kromvela māja
Cilvēks, kuru d'Artanjans bija izsekojis, nepazīdams viņu, pēc karaļa nāvessoda izpildīšanas, patiešām bija Mordaunts.'
Ieiedams mājās, viņš nometa masku, noņēma bārdu, kura bija piesieta, lai viņu neviens nevarētu pazīt, uzgāja pa trepēm augšā un iegāja istabā, kuru apgaismoja viena lampa un istabas sienas bija apsistas ar tumšām tapetēm. Istabā pie galda sēdēja viens cilvēks. Tas bija Kromvels.
Kā zināms, Kromvelam Londonā bija tādas divas vai trīs mājeles, kuras nebija zināmas pat viņa draugiem, atskaitot pašus tuvākos. Mordaunts, kā inēs jau runājām, bija šajā skaitā. Kad viņš ienāca, Kromvels pacēla galvu.
— Tas esat jūs, Mordaunl? - viņš griezās pie ienācēja. — Tik vēlu.
— Ģenerāli, — atbildēja Mordaunts, — es vēlējos redzēt ceremoniju līdz galam, tāpēc arī aizkavējos…
— Es nedomāju, ka jūs tas tik ļoli interesēja, — aizrādīja Kromvels.
— Es vienmēr ar interesi noskatos katra jūsu gaišības ienaidnieka varas gāšanā, bet šis nebija no vienkāršajiem. Bet, ģenerāli, vai tad jūs nebijāt Vaithollā?
— Nē, — Kromvels atbildēja.
Iestājās klusuma mirklis.
— Vai jums ir zināmi sīkumi? — jautāja Mordaunts.
— Nekādi. Esmu šeit no paša rīta. Zinu tikai, ka bija sazvērestība ar mērķi atbrīvot karali.
— Ā! Jūs par to zinājāt? — Mordaunts jautāja.
— Sīkumi! Četri cilvēki, pārģērbušies par strādniekiem, gribēja atbrīvot karali no cietuma un aizvest viņu uz Cirinviču, kur viņus gaidīja laiva.
— Un visu to zinot, jūsu gaišība palika šeit, pilnā mierā un bezdarbībā?
— Mierā, jā, — Kromvels atbildēja, - bet kurš jums teica, ka bezdarbībā?
— Bet sazvērestība varēja izdoties.
— Es to ļoti vēlējos.
— Es uzskatīju, ka jūsu gaišība skatās uz. Čārlza Pirmā nāvi kā uz nelaimi, kura nepieciešama Anglijas labklājībai.