— Pilnīgi pareizi, — Kromvels atbildēja, — tagad es arī tā uzskatu. Tikai, pēc manām domām, bija vajadzīgs, lai viņš nomirst; un būlu bijis vēl labāk, ja viņš nemirtu uz ešafota.
— Kāpēc tā, jūsu gaišība?
Kromvels pasmaidīja.
— Atvainojiet, — Mordaunts teica, — bet jūs zināt, ģenerāli, ka esmu iesācējs politikā, tāpēc būšu pateicīgs par jūsu pasniegto stundu.
— Tāpēc ka tad teiktu, ka es viņu esmu tiesājis likuma vārdā, bet devis iespēju bēgt — aiz. cilvēkmīlestības.
— Nu, bet ja viņš patiesi būlu izmucis?
— Tas nebija iespējams.
— Nebija iespējams?
— Jā, es pieņēmu visus mērus. .
— Vai jūsu gaišībai ir zināms, kas ir šie četri cilvēki, kuri centās glābt karali?
— Četri francūži, no kuriem divus atsūtīja karaliene Henrietta palīgā savam vīram, bet otrus divus — Mazarini man.
— Vai jūs nedomājat, ka Mazarīni licis viņiem to izdarīt?
— Viss varbūt, bet tagad viņš atteiksies no viņiem.
— Jūs tā domājat?
— Esmu par to pārliecināts.
— Kāpēc?
— Tāpēc ka viņi nesasniedza mērķi.
— Jūsu gaišība jūs man atdevāt tos divus francūžus, kad viņu vienīgā vaina bija, ka tie aizsargāja Čārlzu Pirmo. Tagad viņi vaiiiigi sazvērestībā pret Angliju. Atdodiet man visus četrus.
— Lūdzu — Kromvels atbildēja.
Mordaunts pasmaidīja savu šausminošo smaidu.
— Bet, — turpināja Kromvels, redzēdams, ka Mordaunts vēlās viņam pateikties, - atgriezīsimies pie nelaimīgā Čārlza. Vai pūli bija kliedzieni?
— Gandrīz nemaz, bet, ja arī bija, tad tikai: „Lai dzīvo Kromvels!"
— Kur jūs stāvējāt?
Mordaunts kādu mirkli skatījās Kromvelam acīs, mēģinādams izprast, vai viņš jautā ziņkārības dēļ, vai viņam viss jau ir zināms.
Taču ugunīgais Mordaunta skatiens nespēja iekļūt Kromvela tumšā un mierīgā skatiena dzīlēs.
— Es stāvēju tādā vietā, no kurienes visu varēja labi redzēt un dzirdēt.
Tagad Kromvels centās ieskatīties Mordaunta acīs, kurš centās būt nepieejams. Paskatījies uz Mordauntu dažas minūtes, Kromvels mierīgi turpināja:
— Liekas, — viņš teica, — bende-mīļotājs lieliski tika galā ar saviem pienākumiem. Man teica, ka sitiens bija meistarīgs.
Mordaunls atcerējās, ka Kromvels teica, ka neko sīkāk nezinot par šo nāvessodu, un tagad pārliecinājās, ka ģenerālis ir piedalījies šajā tiesā, paslēpdamies aiz. kāda aizkara vai kādā mājas logā.
— Jā, — tikpat bezkaislīgi un mierīgi atbildēja Mordaunts, — pietika viena cirtiena.
— Varbūt tas bija profesionāls bende? - teica Kromvels.
— Jūs tā domājat, ģenerāl?
— Kāpēc gan ne?
— Šis cilvēks nebija līdzīgs bendem.
— Bet kas gan cits ņemtos pie tāda netīra darba, ja viņš nebūtu bende?
— Iespējams, — iebilda Mordaunts, — ka tas bija kāds personīgs karaļa ienaidnieks, kurš bija devis zvērestu atriebties Čārlzam. Varbūt tas bija kāds augstmanis, kuram bija personīgi iemesli neieredzēt kritušo nežēlastībā karali; zinādams, ka karali grib glābt, viņš tīšām nostājās viņu ceļā, uzvilkdams uz sejas masku un paņemdams rokās cirvi, — ne tāpēc, lai aizvietotu bendi, bet tāpēc, lai izpildītu Likteņa nolemto ceļu.
— Tas ir iespējams! — Kromvels piekrita.
— Bet, ja tas tā būtu nolicis, — Mordaunls turpināja, — vai tad jūs nosodītu tādu rīcību, jūsu gaišība?
— Es neesmu tiesnesis šajā lietā, — Kromvels atbildēja. — Lai Dipvs iztiesā.
— Bet, ja jūs pazītu šo augstmani?
— Es viņu nepazīstu un arī nevēlos iepazīt, — Kromvels teica. — Vai man nav vienalga, viens vai otrs izpildīja šo nāvessodu. Ja jau reiz Čārlzam tika piespriests nāvessods, tad galvu viņam nocirta nevis cilvēks, bet cirvis.
— Un tomēr, ja nebūtu šī cilvēka, — Mordaunts turpināja uzstāt, — karalis tiktu glābts.
Kromvels pasmaidīja.
— Bez šaubām, — Mordaunts teica. — Jūs taču pats teicāt, ka vēlējāties, lai viņš liktu aizvests.
— Viņu aizvestu uz Grinvlču. Tur viņš ar saviem četriem glābējiem iesēstos laivā. Bet šajā laivā ir četri man uzticami cilvēki ar piecām pulvera mucām, kuras pieder Anglijas tautai. Jūrā šos cilvēkus izsēdinātu mazajā laiviņā, bet tālāk… jūs esat pietiekami saprotošs šajās lietās, lai uzminētu beigas.
— Sapratu. Jūrā viņi visi uzlidotu gaisā.
— Patiešām. Sprādziens izdarītu lo, ko nebūtu gribējis izdarīt cirvis.
I Karalis Čārlzs būtu pazudis bez. pēdām. Tad teiktu, ka bēgdams no Zemes
taisnīgā soda, viņš tika Dieva sodīts. Tad mēs būtu bijuši tikai tiesnešu lomās, bet par viņa bendi — Dievs. Lūk, ko man atņēma nomaskējies Mordaunta kungs. Tagad jūs redzat, ka man ir visas tiesības teikt: es nevēlos viņu pazīt. Vai, taisnību sakot, neskatoties uz. viņa pakalpojumu un laba vēlējumiem, es neesmu viņam pārāk pateicīgs par šo pakalpojumu.
— Ģenerāli, — Mordaunts atbildēja. — Es, kā vienmēr, pakļāvīgi noliecu galvu jūsu priekšā. Jūs esat liels domātājs, un jūsu plāns bija vienkārši lielisks.
— Un aplams, — Kro.nvels viņu pārtrauca, — par cik tas izrādījās nevajadzīgs. Politikā tikai tie plāni ir lieliski, kuri dod grandiozus rezultātus. Jebkuras citas domas ir neauglīgas un nevajadzīgas. Tāpēc, Mordaunt, jūs tūlīt pat dosities uz Grinviču, — Kromvels teica, pieceļoties, — uzmeklējiet „Zibens" laivas saimnieku un parādiet viņam norunāto zīmi — kabatlakatiņu ar iesietiem četriem mezgliem. Pavēliet cilvēkiem atstāt laivu, bet pulveri atdot atpakaļ arsenālā, ja vienīgi…
— Ja vienīgi… — atkārtoja Mordaunts, kura seja pārvērtās ļaunā grimasē, dzirdot Kromvela vārdus.
— Ja šī laiva jums nebūs vajadzīga personīgiem mērķiem.