— O, milord! Milord! — Mordaunls iesaucās. — Dievs jums ir dāvājis savu skatienu, no kura nekas nevar tikt noslēpts.
— Jūs, liekas, mani nosaucāt par milordu? — Kromvels jautāja, smiedamies. — Tā nav liela nelaime, kad mēs esam divatā, bet picsargieties tā izteikties mūsu draugu-muļķu puritāņu klātbūtnē.
— Bet vai tad jūsu gaišība la drīz netiks saukta?
— Cerams! — Kromvels atbildēja. — Bet vēl nav pienācis laiks.
Kromvels piecēlās un paņēma savu apmetni.
— Jūs aizejat, ģenerāli? — Mordaunts jaulāja.
— Jā, — Kromvels atbildēja, — esmu šeit nakšņojis jau Iris naktis pēc kārtas, bet jūs zināt, ka es nemīlu gulēt vienā un tajā pašā gultā vairāk kā trīs naktis.
— Tātad, jūsu gaišība, jūs man dodat pilnīgu rīcības brīvību uz šo nakti? — Mordaunts pārjautāja.
— Un pat rīt visu dienu, ja tā jums būs vajadzīga, — Kromvels atbildēja. — No vakardienas, — viņš piebilda, smaidīdams, — jūs esat pietiekarrii daudz strādājis manā labā, un, ja jūs vēlalics padarīt savus personīgos darbus, tad es uzskatu par savu pienākumu jums dot priekš tiem laiku.
— Pateicos jums, ģenerāli. Es ceru, ka izmantošu to lietderīgi.
Kromvels pamāja ar galvu, tad pagriezies pret viņu, teica:
— Jūs esat apbruņots?
— Zobens vienmēr ir pie manis.
— Un neviens jūs negaida pie ārdurvīm?
— Neviens.
— Tad ejam. Mordaunt.
— Pateicos jums, ģenerāli, bet garais pazemes ceļš man atņems daudz laika, bet pēc tā, ko jūs man esat pateicis, es baidos, ka esmu jau tāpat pārāk daudz to pazaudējis. Es iziešu pa citām durvīm.
— Labi, ejiet, — Kromvels noteica.
Pēc šiem vārdiem viņš nospieda slēdzi. Atvērās durvis, kuras bija tik talantīgi noslēptas sienu tapetēs, ka pat visvērīgākā acs tās nebūtu pamanījusi.
Tā bija viena no slepenām ejām, kā vēsta mums vēsture, kuras Kromvels diezgan bieži izmantoja.
Šī slepenā eja gāja zem pilsētas ieliņām un iznāca simts soļu attālumā pie kādas mājiņas ar lielu dārzu. No šīs mājas tikko kā iznāca nākamais Anglijas protektors.
Šī saruna nāca uz beigām, kad Grimo ieskatījās iekšā pa logu, pazīdams Kromvelu un Mordauntu.
Mēs jau redzējām, kādu iespaidu tas viss atstāja uz visiem mūsu draugiem.
D'Artanjans pirmais atguvās.
— Mordaunts? — viņš iesaucās. — O, pati Debess viņu mums sūta mūsu rokās.
— Jā, — Portoss apstiprināja. — Izlauzīsim durvis un uzbruksim viņam.
— Tieši otrādi, — d'Artanjans iebilda. — Mēs neko nelauzīsim, un netrokšņosim. Troksnis var pievilināt svešus cilvēkus. Ja viņš atrodas šeit ar savu cienījamo priekšnieku, kā mums teica Grimo, tad kaut kur tuvumā jābūt kādai kareivju grupai. Ei, Grimo! Panāciet šurp, un turaties stingrāk uz kājām.
Grimo pifcnāca.
Tiklīdz viņš atguvās, tā bailes atkal saka ņemt virsroku; tomēr, viņš centās valdīt pār sevi.
— Labi, — d'Artanjans teica. — Tagad no jauna uzlien augšā un pasaki mums, vai Mordaunts tagad ir viens, un vai viņš gatavojas iet gulēt, vai tieši otrādi, taisās kaut kur doties. Ja viņš nav viens, mēs uzgaidīsim. Ja viņš taisās kaut kur iet, mēs viņu saķersim pie durvīm. Ja viņš grib palikt mājās, mēs ielīdīsim pa logu. Tas radīs daudz, mazāku troksni, ja mēs uzlauztu durvis.
Grimo klusēdams uzrāpās augšā.
— Atos un Aramis, sargājiet otras durvis, kamēr mēs ar Portosu būsim
šeit.
Abi draugi paklausīja pavēlei.
— Nu ko, Grimo? — d'Artanjans jautāja.
— Viņš ir viens, — Grimo atbildēja.
— Tu par to esi pārliecināts?
— Jā.
— Bet mēs neredzējām, ka viņa sarunu biedrs būtu atstājis šīs mājas.
— Varbūt viņš izgāja pa otrām durvīm?
— Ko viņš dara?
- Uzvilka apmetni un tagad velk rokās cimdus.
— Pie mums, šurp! — d'Artanjans klusi pasauca.
Porloss paķēra rokās dunci.
— Liec mierā dunci, mans draugs, — aizrādīja viņam d'Arlanjans. — To nevadzēs pielietot. Mordaunts ir mūsu rokās un mēs viņu sodīsim pēc visiem likumiem. Mēs izskaidrosimies un nospēlēsim tādu pašu izrādi, kādu mums kādreiz nācās nospēlēt Armantā. Tikai cerēsim, ka pēc viņa nepaliks kaut kādi pēcnācēji, un, ka piebeidzot viņu, mēs vienreiz par v,':>ām reizēm būsim tikuši galā ar šiem nešķīsteņiem.
— Klusāk, — Cirimo noteica. — viņš tūlīt nāks ārā. Viņš piegāja pie lampas. Viņš to nodzēsa. Palika tumšs, un es neko vairs neredzu.
— Tādā gadījuma nāc zemē!
Grimo veikli ieleca irdenajā sniegā, lāpēc kritiena troksni nedzirdēja.
— Aizej pabridini Atosu un Aramisu, lai uzmanīgi nostājās durvju abās pusēs, lāpai kā mēs ar Portosu sargājam šis. Ja viņiem iznāk viņu aizturēt, lai sasit plaukstas, mēs izdarīsim tāpat, ja mums izdosies lo izdarīt.
Grimo aizgāja.
— Portos, Portos, — d'Artanjans teica, — kaut kur noslēpjaties, mans draugs, jūsu pleci ir pārāk plati, tāpēc es nevēlētos, lai jūs uzreiz pamana tas, kurš nāks ārā pa šīm durvīm.
— Ak, ja viņš iznāktu pa šim durvīm!
— Klusāk! — d'Artanjans noteica.
Portoss tā piespiedās pie sienas, it kā gribētu izspiesties tai cauri. D'Artanjans izdarīja to pašu. Un kāpnēm bija saklausāmi Mordaunta soļi.
Nočīkstēja mazais vēdlodziņš, kuru neviens nebija pamanījis. Mordaunts pa lo palūkojās ārā, bet par cik mūsu draugi bija paspējuši pieņemt visus mērus, tad viņš neko aizdomīgu neredzēja. Viņš ielika atslēgu slēdzenē, pagrieza to, un durvis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Mordaunts.
Tajā pašā mirklī viņš atradās ar seju pret d'Artanjanu. Viņš gribēja aizcirst durvis, bet Portoss paspēja saķērt durvju rokturi un atvērt durvis
līdz galam vaļā. Portoss skaļi paplaukšķināja trīs reizes. Parādījās Atoss ar Aramisu.