D'Artanjans gāja virsū Mordauntam. Kāpjot soli pa solim viņam pretī, d'Artanjans centās piespiest viņu atkāpties mājās, kur vēl dega lampa, lai labāk varētu saskatīt Mordaunta roku kustības. Bet viņš, starp citu, pat necentās uzbrukt d'Artanjanam, par cik labi zināja, ka viņam biedros būs vēl trīs cilvēki. Tāpēc viņš neizdarīja nevienu lieku kustību, nevienu draudīgu žestu. Atkāpjoties līdz pašām durvīm, Mordaunts izrādījās piespiests pie tām un, domājams, nolēma, ka klāt ir viņa pēdējā stundiņa. Bet viņš kļūdījās: d'Artanjans pastiepa roku, lai atvērtu durvis. Viņi abi atradās tajā pašā istabā, kur pirms brīža viņš sarunājās ar Kromvelu.
Portoss iegāja pēc viņiem. Viņš, noņēmis priekštelpā degošo lampu, tagad aizdedzināja lampu, kura stāvēja uz galda šajā istabā.
Atoss un Aramiss ienāca mājā un aizslēdza aiz sevis durvis.
— Pacenšaties apsēsties, — d'Artanjans grie'zās pie jaunā angļa, piebīdīdams viņam krēslu.
Mordaunts, kaut arī ļoti bāls, bija mierīgs un ieturēts. Triju soļu attālumā Aramiss nolika trīs krēslus — d'Artanjanam, Portosam un sev.
Atoss izvietojās istabas otrā galā, redzams, attiecoties pret visu notiekošo pavisam bezkaislīgi, it kā ignorēdams to, kam bija šeit jānotiek. Portoss apsēdās pa kreisi, bet Aramiss pa labi no d'Artanjana. Atoss likās nomākts.
Portoss nepacietībā lauzīja rokas. Aramiss smaidīja, kodīdams lūpas līdz asinīm. Vienīgi d'Artanjans bija mierīgs un pašpārliecināts.
— Mordaunta kungs, — viņš teica jaunajam cilvēkam, — mēs ilgi un rūpīgi viens otru izsekojām un vajājām. Tāpēc izmantosim ŠO laimīgo gadījumu un mazliet aprunāsimies, ja jums nekas nav pretī.
XXVII saruna
Mordaunts bija apjucis.
Viņš bija atkāpies pa kāpnēm uz. augšu, ar kādu nepārvaramu savādu instinktu. Pirmais, ko viņš izjuta pilnīgi skaidri, bija izbrīns, kurš jaucās kopā ar nepārvaramām bailēm, kas pārņem cilvēku, kad vislielākais ienaidnieks, kurš pārspēj tevi ar savu spēku, ielaižot tavā miesā savus nagus tieši tad, kad tu uzskatīji, ka viņš ir tālu un aizņemts ir ar pavisam citām lietām.
Bet, kad viņi visi apsēdās un Mordaunts ieraudzīja, ka viņam, nezināmu iemeslu dēļ, ir dota atkāpe, — viņš, sasprindzinot visas savas prāta spējas, mēģināja sakopot visas domas vienkopus.
Ugunīgais d'Artanjana skatiens, ne tikai viņam neiedvesa bailes un pakļāvību, bet tieši otrādi, viņu burtiski vēl vairāk elektrizēja, tā kā šajā skatienā kaut arī izpaudās naids, tas bija atklāts un zināms pretiniekam.
Mordaunts klusi ierāvās sevī, lai vēlāk varētu izmantot kaut visrnazāko izdevību, kura varēlu paspīdēt, tad viņš spētu ar savu viltību izrauties no šīm lamatām.
Tā dara lācis, kad lo pārsteidz viņa alā. Tas izliekas vienaldzīgs un apātisks, bet īstenībā ļoti vērīgi seko visam, kas notiek visapkārt, katrai mednieku roku kustībai, kuri viņu sagūstīja.
Mordaunla skatiens ātri novērtēja garo zobenu, kurš viņam karājās pie sāniem. Viņš nepacietīgi nobrauca ar roku pa zobena efesu un to nemanāmi pabīdīja tā, lai vieglāk varētu izraut zobenu. Pēc tam viņš paklausīja d'Artanjana lūgumam apsēsties.
D'Artanjans gaidīja no viņa kādus izsmiekla pilnus vārdus, kurus viņš parasti pielietoja savās sarunās lik ļoti meistarīgi.
Aramiss pie sevis noteica: „Tūlīt mēs dzirdēsim kaut ko ļoti banālu".
Portoss kodīja ūsas un murmināja: „Cik daudz ceremoniju, velns lai parauj! Vienas riebīgas ehidnas dēļ, kuru vajadzēja vienkārši saspiest!"
Atoss pilnīgi nozuda istabas stūrī, nekustīgi sēžot, bāls, kā marmora statuja; un neskatoties uz savu nekustīgumu, viņš juta, ka uz viņa pieres izspiežas sviedru lāses.
Mordaunts neko nerunāja; pārliecinājies, ka zobens ir parocīgi nolikts, viņš mierīgi pārlika kāju pār kāju.
Šis klusums nevarēja pārāk ilgi ievilkties; d'Artanjans saprata, ka tas var palikt smieklīgs, un tā kā viņš bija lūdzis Mordauntu apsēsties, lai ar viņu vispirms aprunātos, tad nolēma, ka viņam pirmajam vajadzētu sākt runāt.
— Man liekas, kungs, — viņš iesāka ar nomācošu pieklājību, — ka jūs mākat mainīt tērpus tikpat ātri, kā lie itāļu komedianti, kurus kardināls Mazarīni speciāli pasūtīja no Bergamo un kurus viņš, bez šaubām, bija jums rādījis jūsu ceļojuma laikā pa Franciju.
Mordaunls neatbildēja ne vārda.
— Tikko, — turpināja d'Artanjans, jūs vēl bijāt pārģērbies, bet tiešāk — apģērbies slepkavas drēbēs, bet pašreiz…
— Bet, pašreiz, esmu apģērbies kā cilvēks,-kuru gatavojas noslepkavot, vai ne tā? — atbildēja Mordaunts savā mierīgajā un skanīgajā balsī.
— O, kungs, — d'Arlanjans iebilda, — kā jūs to varat teikt, kad jūs atrodaties galminieku vidū un kad jums pie rokas ir tāds lielisks zobens?
— Neviens zobens nevar nostāvēt pret četriem tādiem pašiem zobeniem un dunčiem, neskaitot vēl jūsu līdzzinātājus, kuri gaida jūs pie ieejas uutvīm.
— Atvainojiet, kungs, — d'Arlanjans turpināja, — tie, kas jūs gaida pie izejas durvīm, nav vis mūsu līdzzinātāji, bet vienkārši kalpi. Es vēlos skaidrību pat šādos sīkumos.
Mordaunts atbildēja ar ironisku smaidu uz lūpām, kurš tikai izkropļoja viņa sejas izteiksmi.
— Bet ne par to iet tagad runa, — d'Artanjans turpināja. — Es atgriežos pie sava jautājuma. Man bija tas augstais gods, kungs, uzdot jums jautājumu: kāpēc jūs nomainījāt savu apģērbu? Jums ļoti piestāvēja maska; bārda ar sirmumu bija vienkārši burvīga, bet kas attiecas uz cirvi, ar kuru jūs cirtāt tādu lielisku cirtienu, es pieņemu, ka tas jums arī tagad būtu lieti noderējis. Kāpēc jūs to izlaidāt no rokām?
— Tāpēc ka es zināju par scēnu, kura tika izspēlēta Armantā, un paredzēju, ka, atrodoties četru slepkavu sabiedrībā, es ieraudzīšu četrus šādus cirvjus, kuri visi tiks vērsti pret mani.