— Kungs, — d'Artanjans atbildēja, vēl visu laiku valdot pār sevi, kaut arī nemanāma uzacu savilkšanās norādīja, ka viņš sāk jau pamazām iekarst, — kaut ari jūs esat dziļi samaitāts un sabojāts cilvēks, jūs vēl esat jauns, kas man liek nepievērst lielu uzmanību jūsu vieglprātīgajiem vārdiem. Jā, vieglprātīgajiem, jo Armantas pieminēšanai nav nekāda sakara ar šodienas notikumiem. Patiešam, mēs taču nevarējām iedot zobenu jūsu māmuļai, lai viņa ar mums cīnītos! Bet jums, kungs, jaunam virsniekam, kurš lieliski pārzin, cik mums tas ir zināms-, pistoli un dunci, kā ari bruņojušos ar tādu garu zobenu, katru reizi var piedāvāt skaistu divkauju.
— Ahā! — Mordauns iesaucās. — Tātad jūs vēlaties divkauju?
Un viņš piecēlās ar zibošām acīm, it kā gatavodamies uzreiz dot visiem gandarījumu.
Portoss arī piecēlās, mīlēdams šāda veida piedzīvojumus un izklaidēšanos.
— Lūdzu piedošanu, — d'Artanjans turpināja ar iepriekšējo aukstasinību, — nesteigsimies, par cik katrs 110 mums vēlās, protams, lai viss notiktu pēc noteikumiem. Apsēžaties, dārgais Portos, un jūs arī, Mordaunt, esiet tik laipns un saglabājiet miet u. Mēs visu nokārtosim vislabākājā veidā. Runāsim pavisam atklāti: atzīstieties, Mordaunta kungs, — jums ļoti gribās nogalināt kādu no mums?
— Visus! — atbildēja Mordaunts.
D'Artanjans pagriezās pret Aramisu un viņam pateica:
— Vai nav patīkami, dārgo Aramis, ka tā ir liela laime, ka Mordaunta kungs tik labi pārvalda franču valodu; visādā gadījumā mūsu vidū nevar notikt nekādi pāpralumi, un mēs jauki izskaidrosimies.
Tad pagriezies pret Mordauntu turpināja:
— Cienījamais Mordaunta kungs, man jums jāsaka, ka visi mani draugi izjūt pret jums tikpat karstas jūtas, kā jūs pret mums, un viņi tāpat būtu ļoti laimīgi jūs nogalināt. Teikšu vēl vairāk: viņi, bez šaubām, jūs arī nogalinās. Bez tam, mēs to izdarīsim kā pienākas pieklājīgiem cilvēkiem. Un, lūk, jums visi pierādījumi.
Pie šiem vārdiem d'Art jnjans nometa savu cepuri uz paklāja, atbīdot krēslu pie sienas, pamājot saviem draugiem sekot viņa piemēram, un ar tīri francisku šarmu palocījās Mordaunlam:
— Esmu jūsu rīcībā, kungs. Ja jums nekas nav pretī, tad parādiet šo godu man pirmajam. Varbūt jūs nevēlaties? Tiesa, mans zobens ir īsāks par jūsu, bet tie ir tīrie sīkumi. Ceru, ka mana roka palīdzēs manam zobenam.
— Stāvi! — iejaucās Portoss, panākdams dažus soļus uz priekšu. - Es cīnījos pirmais, lūdzu, bez kādām pretenzijām.
— Atvainojiet, Portos, — Aramiss teica.
— Kungi, — d'Artanjans teica, — nomierinieties, jūsu kārta vēl pienāks. Paskatieties uz. šo kungu un izlasiet viņa acīs to naidu, kādu viņš ir mums pietaupījis; skatieties, kādu zobenu viņš izvelk, kā skalās visapkārt, lai kāds šķērslis viņam netraucētu. Vai tas viss nepierāda, ka Mordaunta kungs ir talantīgs cīnītājs un, ka jūs ātri vien liksit klāt pie šī cīniņa, ja tikai es nokjūdišos "n atļaušu jums ieņemt savu vietu. Tāpēc palieciet savās vietās, tāpat kā Atoss. Iesaku jums ņemt piemēru no viņa un visu iniciatīvu atdot tikai man. Bez Visa tā, man ar Mordaunta kungu ir personīgi rēķini, un tāpēc es sākšu pirmais. Es gribu, lai tā būtu.
Pirmo reizi d'Artanjans pateica vārdu „es gribu", runādams ar saviem draugiem. Līdz šim viņš to izrunāja tikai klusībā pie sevis. Portoss atkāpās.
Aramiss paņēma padusē zobenu. Atoss turpināja sēdēt tumšajā istabas stūrī, bet ne lik mierīgi, kā domāja d'Artanjans: viņam aizžņaudzās kakls, viņš tikko kā varēja paelpot…
— Ševaljē, — d'Arlanjans griezās pie Aramisa, — ielieciet zobenu makstī; Mordaunta kungs var jūs turēt aizdomās nolūkos, kādu jums nav.
Tad viņš pagriezās pret Mordauntu.
— Kungs, — viņš teica, — es gaidu.
— Bet es, kungs, sajūsminos par jums, — negaidīti iesāka Mordaunls. — Jūs strīdaties par to, kam pirmajam būtu jākaujas ar mani, bet pilnīgi aizmirsāt par to pajautāt mani, kuru šis apstāklis, it kā nemaz neskartu.
Jā, es jūs visus neieredzu, tā ir patiesība, "bet tomēr dažādās pakāpēs. Es eeru nolikt visus četrus, bet man daudz lielākas izredzes ir nogalināt pirmo, nekā otro, otro, nekā trešo, un trešo, nekā ceturto. Tāpēc es lūdzu atļaut man izvēlēties pirmo pretinieku. Ja jūs neatļausit man izvēlēties, tad es atteikšos cīnīties, un jūs varēsit mani vienkārši nogalināt.
Draugi saskatījās.
— Tas būtu taisnīgi, — teica Portoss un Aramiss, cerēdami, ka izvēle kritīs uz viņiem.
Atoss un d'Arlanjans klusēja, bet viņu klusēšana nozīmēja piekrišanu.
— Un tā, — iesāka Mordaunts šajā nāvējošājā klusumā, kurš iestājās šajā noslēpumainajā mājā, — tātad, par savu pirmo pretinieku es izvēlos to, kurš uzskatīdams sevi par necienīgu nest grāfa de La Pēra titulu, sāka saukt sevi par Atosu.
Atoss uzlēca augšā, it kā viņu uz. augšu būtu uzsviedusi atspere; kādu mirkli viņš klusēdams vērās lukšumā, bet tad, draugiem par lielu izbrīnu, taica:
— Mordaunla kungs, divkauja ar jums man ir neiespējama. Parādiet šo godu kādam citam, kuru pašlaik jūs dāvājat man.
To pateicis, viņš atkal apsēdās.
— A, — noteica Mordaunts, — jūs esat nobijies.
— Tūkstoškārt nolādēts! — d'Artanjans iesaucās, metoties pie jaunā cilvēka. — Kurš var iedrošināties teikt tādus vārdus par Atosu?
— Lai runā, d'Artanjan, lieciet viņu mierā, — Atoss atbildēja ar smaidu, kurš bija rūgtuma un nicinājuma pilns.
— Tas ir jūsu galavārds? — jautāja gaskonietis.
— Jā.
— Labi, mēs neuzstāsim.
Un viņš atkal griezās pie Mordaunla:
— Jūs dzirdējāt, kungs, ka grāfs dc La Fērs nevēlās jūs pagodināt ar šo divkauju. Izvēlaties Kādu citu no mums viņa vietā.