— Ja es nevaru cīnīties ar viņu, lad man ir vienalga ar kuru no jums cs cīnīšos. Uzrakstiet savus vārdus uz papīra gabaliņiem, icmetiei tos cepurē, bel cs vienu izvilkšu.
— Tā ir laba doma! — d'Artanjans piekrita.
— Patiešām, las atrisinās visus strīdus, - Aramiss pievienojās.
— Cik las ir vienkārši, — Portoss piezīmēja, — bet es pat neiedomājos.
— Piekritu, piekrītu, — atkārtoja d'Artanjans Aramiss, uzrakstiet mūsu vārdus savā skaistajā rokrakstā — tādā pašā, kādā jūs rakstījāt kādreiz. Marī Mišonai, brīdinot viņu, ka Mordaunla māmiņa nodomāju.'.! nogalināt lordu Bekingemu.
Mordaunlš piecieta šo triecienu, nepamirkšķinot pat acis. Viņš stāvēja ar sakrustotām rokām, un likās mierīgs, cik nu vien tas bija iespējams cilvēkam viņa stāvoklī. Ja arī tā nebija drošsirdība, tad visādā gadījumā tas bija lepnums, kurš ļoti atgadināja drošsirdību.
Aramiss piegāja pie Kromvela i akstāmgalda, noplēsa trīs vienādus papīra gabaliņus un uz tiem uzrakstīja vispirms savu vārdu* bet uz atlikušajiem papīriņiem d'Artanjana un Porlosa vārdus. Visas trīs zīmītes viņš parādīja Mordauntam atklātas; bet viņš pat nepaskatījās uz tām un pamāja ar galvu, it kā vēlēdamies teikt, ka viņš pilnīgi paļaujas uz Aramisu. Aramiss satina visus papīrīšus, iemeta tos cepurē un pasniedza jaunajam cilvēkam.
Mordaunts paņēma vienu no trijiem papīrišiem un, nelasīdams, nevērīgi nometa uz galda.
— Čūskulēns! — d'Artanjans nomurmināja. — Es labprāt atdotu savas izredzes uz musketieru kapteiņa amatu, lai tikai tu būtu izvilcis manu vārdu.
Aramiss atvēra papīrīti, un, lai kā viņš mēģināja saglabāt aukstasinību, vina balss drebēja aiz naida un kaislīgas vēlēšanās cīnīties pirmajam.
— D'Artanjans! — viņš skaļi nolasīja.
D'Artanjans aiz prieka skaļi iesaucās.
— Ahā! Tātad ir taisnība zemes virsū! — viņš iesaucās.
Tad, pagriezdamies pre; Mo.dauntu, teica:
— Es ļoti ceru, kungs, ka jums nekas nebūs pretī?
—. Nekas, kungs, — Mordaunts atbildēja; viņš izvilka savu zobenu un salieca to pret sava zābaka purngalu.
Kā tikai d'Artanjans uzzināja, ka viņš pirmais kausies šajā divkaujā un, viņa vēlēšanās ir piepildījusies, ka viņa ieguvums tagad nekur vairs neaizslīdēs, pie viņa atgriezās miers, auksatsinība un pat lēnīgums, ar kādu viņš parasti sagatavojās kādam svarīgam pasākumam, piemēram, kā šī divkauja. Viņš ātri noņēma savas manžetes un pašvirkstināja ar kāju pa parketu, lajā pašā laikā paspēdams pamanīt, ka Mordaunts otrreiz noskata istabu ar savādu skatienu, kuru d'Artanjans pamanīja jau iepriekš.
— Jūs esat gatavs, kungs? — viņš beidzot pajautāja.
— Es jūs gaidu, — Mordaunts atbildēja, paceļot galvu un ar skatienu nomērot d'Artaņjanu.
Šo skatienu nevar aprakstīt.
— Nu sargieties, kungs, — guskonielis noteica, — tāpēc ka es samērā labi pārvaldu šo ieroci,
— Es arī, — Mordaunls atbildēja.
— Jo labāk: mana sirdsapziņa būs lira. Aizsargājaties!
— Vienu mirkli! — viņu pārtrauca jaunais cilvēks. — Dodiet vārdu, ka jūs neuzbruksiet man visi virsū, bet tikai pa vienam un pēc kārtas.
— Tu ko, smejies par mums, čūskulēni — Portoss neizturēja.
— Nē, cs nesmejos, bet es gribu, lai arī man, kā tikko teica d'Artanjana kungs, sirdsapziņa būlu tīra.
— Nē, šeit ir kaul kas cits, — d'Artanjans murmināja un nemierīgi paskatījās visapkārt.
— Augstmaņa godavārds! — Aramiss un Portoss pateica vienā balsī. Tādā gadījumā, kungi, — Mordaunts pieprasīja, — paejiet kaut kur sānis, kā to izdarīja grāfs de La Fērs, kurš, kaut arī nevēlējās duelēties, tomēr ir pazīstams ar šīs cīņas likumiem. Attīriet mums vietu, tā mums būs vajadzīga.
— Labi, — Aramis." teica.
— Paejiel malā, kungi, — d'Arlanjans teica, — nav ieteicams dot Mordaunla kungam kaut vai kādu ieganstu pārmest mums noteikumu pārkāpšanu, par cik es skaidri redzu, ka viņš — es nevaru, pie visas savas cieņas, neaizrādīt pretiniekam, — ka viņš meklē visāda veida ieganstus,
Šis izsmiekls neiedarbojās uz Mordauntu.
Portoss un Aramiss aizgāja stūrī, kurš atradās pretī Atosam. Abi pretinieki palika vieni istabas vidū, kura tika apgaismota ar divām lampām, kuras stāvēja uz Kromvela rakstāmgalda. Pats par sevi saprotams, ka istabas stūri grima tumsā.
— Sāksim, kungs, — d'Artanjans leica, - vai lagad jūs beidzot esat gatavs?
— Gatavs! — Mordaunts atbildēja.
Abi pretinieki vienlaicīgi paspēra soli uz. priekšu.
D'Artanjans bija pārāk labs duelists, lai «taustītu" savu pretinieku, kā saka paukotāji. Viņš lieliski uzsāka ciņu. Mordaunts viņam atbildēja.
— Ahā! — viņš iesaucās, smaidīdams.
D'Artanjans, netērēdams ne mirkli, turpināja savu uzbrukumu, kurš bija ātrs kā zibens uzliesmojums.
Mordaunts atsila arī šos sitienus ar zobena galu.
— Es sāku domāt, ka spēlīte būs jautra! — d'Artanjans teica.
— Jā, — Aramiss nomurmināja, — spēlējiet, tikai esiet uzmanīgs ur< turiet acis vaļā.
— Velns lai parauj, csicl uzmanīgs, mans draugs! — Portoss iesaucās.
Mordaunls pasmaidīja. <
—. Kungs, — iesaucās d'Artanjans, - kāds jums nepatīkams smaids! Laikam pats nelabais jums iemācīja tā smaidīt?
Mordaunts atbildēja tikai ar mēģinājumu izsist zobenu no d'Artanjana rokām un deva viņam tik stipru cirtienu, kādu gaskonietis nemaz negaidīja no tāda vārga ķermeņa. Bet viņš likpat viegli atsita Mordauna sitienu, un zobens atkal noslīdēja tikai pa zobenu, neaizķerot pretinieka ķermeni.
Mordaunts strauji atkāpās.
— Ā! Jūs vēlaties izvairīties? — d'Artanjans iesaucās, ejot uzbrukumā. — Jūs atkāpjaties? Kā jūs vēlaties, man tas būs likai parocīgāk: es vairs neredzu jūsu pretīgo smaidu. Lūk, jūs esat pavisam tumsā. Jo labāk! Jūs nevarat pat iedomāties, kungs, cik jums ir liekulīgs skatiens, it sevišķi tad, kad jūs atkāpjaties. Paskatieties uz. mani, un jūs redzēsit to, ko jums nekad neparādīs spogulis: vienkāršu un atklātu skatienu.