Mordaunts neko neatbildēja uz. šo vārdu plūsmu, varbūt ne visai delikātu, bet ļoti [)ierasi us d'Artanjanam, kurš vienmēr izklaidēja pretinieku ar šādām runām. Mordaunts visu laiku aizstāvējās, turpinādams sāniski atkāpties; tādā veidā viņam izdevās apmainīties ar d'Artanjanu vietām.
Viņš visu laiku smaidīja. Gaskonieti šis smaids sāka uztraukt.
„Uz priekšu, vajag ātrāk beigt, — d'Artanjans runāja klusi pie sevis. — Šim nelietim ir nevis muskuļi, bet atsperes. Uz priekšu!"
Un viņš ar divkāršu enerģiju saka uzbrukt Mordauntam, kurš turpināja atkāpties, bcl, redzams, ar nodomu, jo d'Artanjans nespēja uzķert nevienu neveiklu vai nepareizu sitienu, kuru viņš varētu uzreiz izmantot. Pa to laiku, tā kā istaba nebija visai liela, Mordaunls, atkāpjoties, drīz. vien sasniedza sienu un atspiedās prel to ar kreiso roku.
- Ā! — d'Artanjans teica. — Tagad tev nav kur atkāpties, cienītais! Kungi, — viņš turpināja, saraucot uzacis, — vai jūs kādreiz, esat redzējuši skorpionu, kurš būlu caurdurts klāl pie sienas? Nē? Tad skatieties…
Un vienā mirklī d'Artanjans deva Mordauntam trīs zibenīgi spēcīgus dūrienus. Visi trīs tikai viegli viņam pieskārās. D'Artanjans nevarēja saprast, kas šeil ir par noslēpumu. Trīs draugi skatījās, aizturēdami elpu, ar aukstām sviedru lāsēm uz pieres.
Beidzot d'Artanjanam, kurš bija pienācis pārāk tuvu, savukārt vajadzēja atkāpties par kādu soli, lai varētu sagatavoties ceturlājam dūrienam, vai, tiešāk, lai to izdarītu, jo d'Artanjana cīņas paņēmieni līdzinājās šaha spēlei, kur viss ir likumsakarīgi saistīts. Bet tajā mirklī, kad pēc ātra un īsa atkāpšanās mirkļa viņš aprēķināja liešu dūrienu, siena it kā pavērās. Mordaunls pazuda šajā tukšumā, un d'Artanjana zobens, trāpīdams sienas spraugā, sašķīda drumslās, il kā tas būlu bijis no stikla. Siena aizvērās.
Mordaunts, aizsargājoties, pamazām pievirzījās pie slepenajam durvīm, pa kurām, kā mēs jau redzējām, izgāja Kromvels. It kā neviļus, viņš atspiedās ar kreiso roku pret sienu, sataustīja slēdzi, nospieda to un pazuda, kā teātri pazūd ļaunie gari, kuriem piemīt spējas izkļūt cauri sienām.
Gaskonietis izkliedza lāstus, kuram no otras puses dzelzs durvīm atbildēja mežonīgi, ļauni smiekli. No šiem smiekliem pat tādam skeptikim, kā Aramiss, asinis sastinga dzīslās.
— Mani draugi! — d'Arlanjans iesaucās. — Uzlauzīsim šīs durvis.
— Tas ir sātans cilvēka izskatā! — Aramiss iesaucās, pieskrienot uz drauga aicinājumu.
— Viņš izmuka no mūsu rokām, velns! — Portoss iesaucās, uzguļoties ar visu savu svaru dzelzs durvīm, kuras pavisam negribēja padoties. Tās varēja atvērt tikai ar slepenās atsperes palīdzību.
— Jo labāk, — Aloss likko sadzirdami nomurmināja.
— Gs to jau biju paredzējis. Tūkstoškārt nolādēts! — d'Artanjans kliedza. — Man bija aizdomas, kad šis zvērs mētājās no viena istabas stūra uz otru; es redzēju, ka viņam ir kaut kas padomā. Bet kas varēja to paredzēt?
— Pats velns, viņa biedrs, sūtīja mums šo nelaimi! — Aramiss iesaucās.
— Tieši otrādi, lielu laimi, kura mums sūtīta ar paša Dieva ziņu! — Atoss teica, neslēpdams savu prieku.
— Kā tā? — teica d'Artanjansf, raustot plecus un paejot nost no durvīm, kuras neparko negribēja vērties vaļā. — Jūs vēlaties nolikt ieročus, Atos! Vai jūs varat teikt mums šādas lielas? Velns lai parauj! Tad jūs vienkārši nesaprotat mūsu stāvokli?
— Ko. ko?.. Kādu stāvokli? — Portoss jautāja.
— Tādā spēlē, kurs pāls nav nogalinājis, pats tiks nogalināts, — d'Artanjans atbildēja. — Vai jūs gadījumā, tēvišķīgu jūtu vadīts, ņēmot vērā Mordaunta kunga jaunību, atļausit viņam mūs visus nogalināt?
— o, d'Artanjan, mans draugs!
— Vai var uz lietām skatīties no šāda viedokļa? Nelietis izsūtīs pret mums veselu simtu kareivju, kuri saberzīs mūs pulverī šajā Kromvels spietā. Nu, draugi, ceļā! Pēc piecām minūtēm būs par vēlu.
— Jā, jums ir taisnība, ceļā! Ātrāk prom no šejienes! — Aloss un Aramiss piekrita.
— Bet kur mēs iesim? — Portoss jautāja.
— Uz viesnīcu, mans draugs. Paņemsim visas savas mantas, bet pēc tam, ar Dieva palīdzību, ātrāk projm uz Franciju, kur es vismaz zinu, kā ir uzbūvētas mājas. Laiva mūs gaida. Patiešām, tā ir liela laime.
Un d'Arlanjans centās pāriet no vārdiem uz darbiem. Viņš ielika zobena parpalikumu makstī, pacēla no zemes savu cepuri, atvēra durvis uz kāpnēm un ātri noskrēja lejā savu triju draugu pavadībā.
Pie durvīm bēgļi satika savus kalpus un pajautāja, vai viņi nav redzējuši Mordauntu. Bet tie vispār nebija manījuši nevienu cilvēku izejam ārā no mājas.
XXVIII
„ Zibens"
D'Artanjans bija pareizi uzminējis: Mordaunls nevarēja tērēt ne mirkli dārgā laika. Labi zinol savu ienaidnieku ālro un straujo dabu, viņš nolēma pats attiecīgi rīkoties. Šoreiz musketieri bija sastapuši līdzvērtīgu pretinieku.
Aizvēris .'iz sevis durvis, Mordaunts iekļuva pazemē, ielika tagad nevajadzīgo zobenu atpakaļ makstī un, licis līdz minētajam grotam, apstājās, lai atvilktu elpu un apskatītu savus ievainojumus.
„Lieliski, — viņš teica pats sev. — Gandrīz nekā: likai skrāpējumi — divi uz rokām, viens uz krūtīm. Es atstāju rēlas daudz nopietnākas. Betinas bende, mans tēvocis lords Vinters un karalis Čārlzs kaut ko no tā visa saprata. Bet lagad nezaudēsim nevienu sekundi, jo pat viena sekunde var viņus glābt, bet viņiem visiem uzreiz jāiet bojā sprādziena uguns skartiem, ja tikai viņus nesodīs Debesis. Vajadzētu, lai viņi liek sarauti uz. daudziem gabaliņiem un jūra viņus atstāj savās dzīlēs. Tātad, uz priekšu! Lai manas kājas man atsaka klausīt un sirds krūtīs pārtrūkst, bet man jātiek pirms viņiem!"
Un Mordaunts devās ātrāk, nu jau vienmērīgā solī uz pirmajām kavalērislu kazarmām, kuras atradās apmēram ccturtdaļjūdzcs attālumā. Šis gājiens viņam aizņēma kādas piecas minūtes. Atnākot uz kazarmām, viņš nosau a savu vārdu, paņēma labāko zirgu, uzlēca mugurā un brauca uz lielo ceļu. Pēc ceturtdaļstundas viņš jau bija nokļuvis Crinvičā.