— Lūk, arī līcis, — viņš nomurmināja. — Tas melnais punkts, kurš redzams tālumā, ir Suņu sala. Lieliski. Esmu atbraucis pusstundu, vai pat par stundu ātrāk, nekā viņi. Nu un muļķis es esmu! Gandrīz vai aizelsos no lielās steigas. Bet tagad, — viņš piebilda, pieceļoties kājās uz kāpšļiem, lai labāk varētu saredzēt buras un mastus, — kur tad ir „Zibcns"?
Tajā brīdī, kad Mordaunts pateica šos vārdus, kāds cilvēks, kurš gulēja uz noliktajām zemē trosēm, piecēlās, it kā atbildot uz. viņa domām, un devās tieši pretī Mordauntam.
Mordaunts izņēma no kabatas kabatlakatiņu un pamāja ar to pretimnācējam. Likās, cilvēks kļuva uzmanīgs, bet tomēr, nevis muka, bet apstājās uz vielas, neejot ne uz priekšu, ne atpakaļ.
Mordaunts sasēja kabatlakata slūros mezglus: cilvēks pienāca tuvāk. Kā mēs jau zinām, tas bija norunātais signāls. Jūrnieks bija ietinies lielā vilnas apmetni, kas apslēpa visi; viņa stāvu, kā arī seju.
— Kungs, — teica jūrnieks, — vai jūs gadījumā neieradātics no Londonas, lai veiktu mazu pastaigu pa jūru?
— Tieši tā, — Mordaunts atbildēja, — Suņu salas virzienā.
— Ahā! Un jūs, laikam, esat atradis sev piemērotu laivu? Laikam, jūs esat ļoti izvēligs šajā jautājumā? Vai jūs vēlaties ātrlaivu?
— Ātru, kā zibens, — Mordaunls atbildēja.
— Tad jūs esat trāpījis mērķī. Es esmu šķipers, kurš jums būs ļoti vajadzīgs šādā ceļojumā.
— Esmu gatavs jums nolicēl, — Mordaunts teica, — it sevišķi, ja jūs neesat aizmirsis norunāto zīmi.
— Lūk, tā, kungs, — jūrnieks leica, izņemdams no apmetņa lakatiņu ar mezgliem.
— Lieliski! - Mordaunts iesaucās, nolēkdams no zirga. — Netērēsim veltīgi laiku. Aizsūties manu zirgu uz stalli, bet mani vediet uz. liellaivu.
— Bet jūsu ceļabiedri? — jūrnieks jautāja. — Es domāju, ka jūs būsit četri, neskaitot kalpus?
— Klausieties, — Mordaunls leica, pieejot klāt jūrniekam, — es neesmu tas, ko jūs gaidāt, bet arī jūs neesat tas, ko viņi cerēja šeil sastapt. Jūs ieņēmāt kapteiņa Rodž.cra vietu, vai ne lā? Jūs šeit esat ģenerāļa Kromvela uzdevumā, un es arī.
— Jā, jā, — šķipers leica, - es jūs pazinu, kapteini Mordaunt.
Mordaunls nodrebēja.
— O, nebaidalies, — šķipers teica, noņemdams kapuci, — esmu jūsu draugs.
— Kapteinis Groslou! — Mordaunts iesaucās.
— Tas pats. Ģenerālis atcerējās, ka savā laikā es biju jūras virsnieks, lāpēc šo lietu uzticēja man. Vai kaut kas ir izmainījies?
— Nē, nekas. Viss paliek pa vecam.
— Fs sāku domāt, ka karaļa nāve…
— Karaļa nāve tikai paātrināja viņu bēgšanu; pēc ceturtdaļstundas, bet varbūt pēc desmil minūtēm viņi būs šeit.
— Bet ko jūs vēlaties?
— Doties kopā ar viņiem.
— Ā! Vai lad ģenerālis mums neuzticās?
— Nē. Bet es vēlos būt savas atriebības liecinieks. Vai kāds mani var atbrīvot no mana zirga?
Groslou iesvilpās. Pienāca kaut kāds jūrnieks.
— Patrik, - Groslou teica, - aizvediet šo zirgu uz. tuvāko viesnīcu un ievediet tur stallī. Ja jums jautās, kam tas pieder, pasakiet, ka tas ir kāda īru augstmaņa zirgs.
Jūrnieks klusēdams aizgāja.
— Vai jūs nebaidāties, ka jūs varēs pazīt? — jautāja Mordaunls.
— Šādā apmetnī un nakts tumsā? Jūs taču mani nepazināt, tad viņi vēl jo vairāk neiedomāsies par mani.
— Taisnība, — Mordauals teica. — Pie tam viņi vienkārši neatcerēsies par jums. Vai viss ir gatavs?
— Jā.
— Iekraušana pabeigta?
— Jā.
— Piecas pilnas mucas?
— Un piecdesmit tukšas..
— Jā, tas ir tas, kas bija vajadzīgs.
— Mēs uz Antverpeni vedam portvīnu.
— Lieliski. Tagad aizvediet mani lidz liellaivai, bet pats steidzieties atpakaļ, jo viņiem drīz ir jābūt klāt.
— Esmu gatavs.
— Tikai vajadzētu, lai neviens no kuģa ļaudīm mani nepamanītu uznākam uz. klāja.
— Pašlaik uz kuģa ir likai viens cilvēks, bet es par viņu esmu pilnīgi pārliecināts, lāpāt kā par sevi. Bez lam viņš jūs nepazīst un tāpat, kā viņa biedri, gatavs izpildīt jebkuru pavēli. Viņi neko nezin par uzdevumu.
— Labi. Ejam.
Viņi pa krauju nokāpa pie Temzas. Pie krasta bija redzama laiviņa, kura bija piesieta ar ķēdi pie staba. Groslou ar rokām pievilka laivu un turēja tik ilgi, kamēr Mordaunts iekāpa. Tad viņš iekāpa pats un, paņēmis airus, sāka airēt ar tādu veklību, kura Mordauntam uzreiz krita acīs, pierādot, ka Groslou bija taisniba, sakot, ka viņa iepriekšējā profesija bija saistīta ar jūru.
Pēc piecām minūtēm viņi izbrauca cauri liellaivu labirintiem, kuras tajos laikos pieblīvēja upi, aizsprostojot brīvu piebraukšanu Londonai. Mordaunts ieraudzīja tumšu punktu — nelielu liellaivu, kura šūpojās jūras viļņos netālu no Suņu salas.
Piebraucot pie „Zibens", Groslou kaut kā īpaši nosvilpās, un tūlīt pat pie borta malas parādījās kāda cilvēka galva.
— Tas esat jūs, kapteini?
— Jā, nolaid lejā trepes.
Un Groslou ātri un veikli, kā bezdelīga, atradās uz kuģa klāja blakus jūrniekam.
— Kāpiet augšā! — viņš uzsauca savam biedram.
Mordaunts, ne vārda nesakot, sāka rāpties uz augšu ar tādu ātrumu un veiklību, kādu nebija pierasts redzēt no cilvēka, kurš nebija saistīts ar jūru. Bet saltlkaislā atriebības kāre, ko iedvesa viņa aklais naids, aizvietoja visu viņa prasmi. Kā Groslou bija domājis, jūrnieks nepievērsa nekādu uzmanību uz. to, ka kapteinis ieradās uz.kuģa cita cilvēka pavadībā^