Mordaunts un Groslou pienāca pie kapteiņa kajītes. Tā bija pagaidu dēļu būve, kura tika uzbūvēta uz kuģa klāja. Šī kajīte lika atdota kuģa pasažieriem.
— Bet viņi?.. Kur viņi izvietosies? — Mordaunts apjautājās.
— Kuģa otrajā galā, — Groslou atbildēja.
— Tātad viņiem šeit nebūs ko darīt?
— Pilnīgi neko.
— Lieliski. Es noslēpšos jūsu kajītē. Atgriezieties Grinvičā un atvediet viņus šurp. Vai jums ir laiva?
— Tā pati, kurā mēs atbraucām.
— Man tā izlikās pārāk viegla un ātra.
— Jā, tā ir īsta indiāņu piroga.
— Piesieniet to trosē pie kuģa un atstājiet tajā airus, lai tā var braukt pakaļ kuģim un atliktu tikai pārcirst trosi, kad būs vajadzība. Ielieciet tajā ruma un sausiņu rezerves. Ja uznāks negaiss, jūsu cilvēki varēs iestiprināties, lai spētu atjaunot spēkus.
— Tiks izpildīts. Vai nevēlaties aiziet uz krait-kameru?
— Nē, vēlāk. Es vēlos pats aizdedzināt-degli, lai būtu pārliecināts, ka tas nedegs pārāk ilgi. Tikai labāk nomaskējaties, lai viņi jūs nepazītu.
— Neuztraucieties.
— Brauciet ātrāk uz krastu, citādi Grinvičas tornī pulkstens jau nosita desmit.
Patiešām, monotoni zvana sitieni drūmi skanēja pa visu apkaimi, biezu mākoņu aizsegā, kuri vēlās kā klusējoši milzīgi viļņi pa debess jumu.
Groslou aizvēra durvis, kuras Mordaunts aizslēdza no iekšpuses. Tad Groslou lika uzraugam vērīgi skatīties un ieklausīties visā, kas notiek apkārt. Viņš ieleca laivā un ātri atīrās no kuģa.
Pūta auksts vējš. Krastā, kurā piestāja Groslou, nebija nevienas dzīvas dvēseles; ar tikko kā sākušos bēgumu, no krasta atgāja vairāki kuģi. Tiklīdz Groslou iznāca krastā, tā līdz viņam nonāca zirgu pakavu troksnis, kurš atskanēja no lielceļa.
„Oho! Mordauntam bija taisnība, kad viņš mani tā steidzināja. Nedrīkstēja zaudēt laiku ne mirkli. Lūk, viņi ir jau klāt".
Patiešām, tie bija mūsu draugi, vai, pareizāk sakot, tikai avangards, kurš sastāvēja no d'Artanjana un Atosa. Piebraucot pie tās vietas, kur atradās Groslou, viņi apstājās, it kā uzminējuši, ka viņš ir tas cilvēks, ar kuru viņiem būs darīšana. Atoss mierīgi nokāpa no zirga, izņēma 19* kabatlakatiņu ar stūros sasietiem mezgliem, tad viņš pamāja ar to. D'ArtanjaAs, kā vienmēr uzmanīgs, tikai piecēlās kājās kāpšļos un mazliet pieliecās, lai izņemtu pistoli, kura bija zem apmetņa.
Groslou, nebūdams uzreiz pārliecinātSj ka tie ir gaidāmie kuģa pasažieri, vispirms noslēpās aiz kāda lielgabala, kuri stāvēja ierakti zemē un kalpoja kuģu piestāšanai krastā. Bet ieraugot norunāto zīmi, viņš izlīda no savas slēptuves un pienāca pie lranču virsniekiem. Viņš tik ļoti bija salienies savā vilnas apmetnī, ka pazīt viņu nebija iespējams; bet tas bija pilnīgi lieki, jo nakts bija ļoti tumša.
Tomēr Atosa vērīgais skatiens uzreiz pamanīja, ka tas nav Rodžers.
— Ko jūs vēlaties? — viņš griezās pie Groslou, kāpjoties atpakaļ.
— Es jums vēlos pateikt, milord, — Groslou viņam atbildēja, — imitēdams īru akcentu, — ja jūs meklējat šķiperi Rodžersu, tad darāt to veltīgi.
— Kāpēc? — Atoss jautāja.
— Tāpēc ka šodien no rīta viņš nokrita no masta un lauza sev kāju. Esmu viņa brālēns; viņš mān izstāstīja, kas ir par lietu, un lūdza mani jūs sagaidīt un aizvest, kur vien. vēlēsit, ja parādīsit man lakatu, kuram iesieti četri mezgli, kā tas, kuru jūs pašlaik turat rokās, un tas, kurš atrodas manā kabatā.
Ar šiem vārdiem Groslou izvilka no kabatas lakatiņu, kuru bija rādījis Mordauntam.
— Un tas ir viss? — Atoss jautāja.
— Nē, milord. Jūs apsolījāt samaksāt septiņdesmit piecus livruš, ja es jūs nogādāšu uz Buloņu vai uz kādu citu ostu Francijas krastos, kuru jūs man norādīsit.
— Ko jūs uz to teiksit, d'Artanjan? — Atoss jautāja franciski.
— Bet ko viņš teica? — d'Artanjans atbildēja.
— Ak! Es pavisam aizmirsu, ka jūs nesaprotat angliski! — Aloss apķērās.
Un viņš atstāstīja visu sarunu ar šķiperi.
— Nu, man tas viss liekas dabiski, — gaskonietis atbildēja.
— Man arī, — Atoss piekrita.
— Starp citu, ja viņš mūs māna, tad mēs paspēsim viņam iedragāt galvaskausu.
— Bet, kas tad mūs nogādās uz Franciju?
— Kas? Jūs, Atos. jūs zināt tik daudz, ka es ne mirkli nešaubos, ka jūs tiksit galā arī šķipera pienākumiem.
— O, mans draugs, — Atoss smaidīdams teica, — jūs jokojat, bet starp citu mans tēvs patiešām gatavoja mani dienestam flotē un man ir palicis vēl šis un tas atmiņā.
— Nu, lūk, redzat! — d'Artanjans iesaucās.
— Tad dodaties pēc mūsu draugiem, dārgo d'Artanjan, un ātrāk atgriezieties. Jau nāk vienpadsmit, mēs nedrīkstam zaudēt laiku.
D'Artanjans piebrauca pie diviem jātniekiem, kuri stāvēja ccļa vidū, turot rokās pistoles un gaidot rīkojumus. Trīs jātnieki, tāpat kaujas gatavība, stāvēja drusku attālāk.
Divi jātnieki, kuri stāvēja ceļa vidu, bija Portoss un Aramiss. Trīs jātnieki, kuri atradās tālāk bija Mušketons, Blezuā un Grimo. Ieskatoties tuvāk, varēja redzēt, ka Grimo nebija viens: viņam aizmugurē sēdēja Parri, kuram vajadzēja aizvest atpakaļ un Londonu zirgus, kuri piederēja mūsu draugiem un kurus pārdeva viesnīcas saimniekam, lai nomaksātu parādus, kuros viņi bija ielīduši, dzīvodami Londonā. Pateicoties šim darījuma, mūsu draugiem palika maciņā vēl, kaut arī neliela summa, bet pietiekama, gadījumam, ja iznāk kaut kāda neparedzēta aizkavēšanās.
D'Artanjans pamāja Aramisam un Portosam sekot viņam. Tie pamāja, kalpiem, lai no segliem atsien bagāžu.
Parri ne bez nožēlas šķīrās no saviem draugiem. Viņi • aicināja Parri sev līdz, bet viņš cieši nolēma nepamest dzimteni.
— Tas ir saprotams, — Mušketons piezīmēja. — Viņš zin, ka Groslou dzīvo Anglijā. Lūk, ja Groslou brauktu kopā ar mums uz Franciju, tad būtu pavisam cita lieta.