Mēs zinām, ka Parri bija savi rēķini ar Groslou, jo tieši Grosiou iesita pa galvu viņa brālim. Bet nevienam nenāca prātā, cik tuvu īstenībai bija šī pļāpāšana.
Visi pienāca pie Atosa.
Šajā brīdī d'Artanjanu atkal sāka mākt aizdomas: krastmala viņam sāka likties aizdomīgi tukša, nakts pārāk tumša, un šķipers pārāk, neuzticams.
Viņš izstāstīja Aramisam par šķiperu maiņu, un tas, būdams tikpat aizdomīgs un neticīgs, piekrita d'Artanjanam, kas vēl vairāk pastiprināja viņa aizdomas.
Kad d'Artanjans uztraucās, viņš vienmēr klikšķināja ar mēli. Atoss uzreiz saprata, kas ir par lietu.
— Nav vairs laika pārdomāt, - yiņš teica, - laiva mūs gaida, vajag braukt.
— Jā, un' bez tam, kas spēs mums traucēt pārrunāt mūsu aizdomas uz kuģa? — Aramiss piezīmēja, — Vajadzēs tikai labi pasekot šķiperam.
— Lai tikai viņš pamēģina kaut ko izdarīt nc tā kā vajag, es viņu uz vietas piebeigšu. Cik tur lā darba! — Portoss paziņoja.
— Tas ir 'labi pateikts, Portos, — d'Artanjans piekrita, uzsisdams Portosam uz pleca. — Tātad, sēžamies. Nāc, Mušketon.
Viņš aizturēja .savus draugus, ļaudams vispirms iekāpt kalpiem, lai pārliecinātos, ka laiva ir vesela un viss ir kārtībā.
Trīs kalpi bez starpgadījumiem iekāpa laivā. Viņiem sekoja Atoss, tad Portoss, Aramiss un, beidzot, vēl pavisam domīgs un neuzticības pilns d'Artanjans.
— Velns parāvis! Kas ar jums notiek, mans draugs? — Portoss jautāja. — Goda vārds, tā var iebaidīt jebkuru, pat pašu Cēzaru!
— Varbūt, — d'Artanjans atbildēja. — Bet es nekur neredzu ne sargus, ne ostas uzraugus, ne muitniekus.
— Nu, sākās! — Portoss teica. — Viss iet kā pa sviestu.
— Viss iet pārāk labi, Portos. Nu, bet, lai iet, kā iet.
Beidzot visi bija iesēdušies laivā. Šķipers apsēdās pie stūres un padeva zīmi vienam no matrožiem, kurš turēdams rokās ķeksi, sāka vest laivu ārā no labirinta.
Cits matrozis turēja gatavībā airus. Kad laiva tika izvadīta atklātākā vietā, sāka airēt visi četri airi un laiva sāka braukt ātrāk.
— Beidzot mēs braucam projām, — Portoss atviegloti noteica.
— Diemžēl! Tikai mēs aizbraucam vieni! — aizrādīja grāfs de La Fērs.
— Jā, bet toties mēs aizbraucam visi četri, sveiki un veseli. Lai vismaz tas mums kalpo par mierinājumu.
— Bet, mēs vēl neesam mājās, — d'Artanjans palika pie sava. — Mazums, kas vēl var notikt?
— Mans dārgais, — Portoss viņu pārtrauca, — jūs esat kā vārna, kura ķērc pēc nelaimes. Nu kas mūs var atrast tādā tumsā, kad neko nevar saskatīt divdesmit soļu attālumā?
— Bet rīt 110 rīta? — d'Artanjans nepiekāpās.
— Rīt no rīta mēs būsirn Buloņā.
— O! Es to vēlos no visas sirds, — gaskonietis turpināja, — bet atzīstos savā mazdūšībā. Sagatavojaties, Atos, jūs tūlīt no smiekliem novelsilies: visu laiku, kamēr mēs braucām gar krastu šāviena attālumā, es visu laiku gaidīju, ka no krasta vai no kāda kuģa atskanēs Šāvienu zalve, kura mūs izmeinātu.
— Bet, — Portoss teica, ar viņam piemītošo vēso saprātu, — tas nav iespējams, jo tad viņiem būtu bijis jānošauj ari šķiperis un matroži.
— Kā tad! Tas jau nu ļoti apstādinātu Mordaunta kungu! Jūs domājat, ka viņš ir tik izvēlīgs?
— Nu, — Portoss teica, — esmu ļoti priecīgs, ka d'Artanjans atzīstas savās bailēs.
— Es ne tikai atzīstos, bet esmu gatavs ar tām lielīties. Jā, es baidos. Es neesmu tik biezādains, kā jūs. Oho! Kas tas tāds?
— „Zibcns", — Groslou atbildēja angliski, bet tūlīt pat iekoda mēlē, atcerēdamies, ka viņam nepienākas atbildēt uz jautājumiem, kurus uzdod franciski.
Viņam par laimi, mūsu draugi, negaidot nekādu briesmu no šīs puses, nepamanīja viņa aplamību. Aloss griezās pie viņa angliski:
— Vai tad mēs jau esam klāt?
—,Jā, — Groslou atbildēja.
Patiešām, vēl daži airu vēzieni un laiva atdūrās prel kuģa bortu.
Sargs viņus jau gaidīja un, pazīdams mūsu šķiperi, nolaida lejā Irepes.
Atoss uzkāpa pirmais, ar īsta jūrnieka veiklību. Viņam sekoja Aramiss, atcerēdamies savus kādreizējos nakts piedzīvojumus ar virvju trepēm, kuras bija gan piemērotās, gan pavisam nepiemērotās vietās. D'Artanjans uzrāpās, kā veikls mednieks. Portoss uzrāpās, pateicoties savam Herakla spēkam, kas viņam daudzos gadījumos aizvietoja visas citas īpašības.
Pienāca kalpu kārta. Tievais un lunkanais Grimo, kurš bija veikls, kā kaķis, nevienam rūpes nesagādāja, viņš uzrāpās ātri un veikli; toties ar Blezuā un Mušketonu rūpju bija daudz: katru no viņiem jūrnieki pieturēja aiz. kājām, bet Portoss sākumā aizķēra tos aiz apkaklēm, un tad aiz padusēm uzvilka augšā uz klāja.
Šķipers aizveda savus pasažierus uz viņiem nozīmēto kajīti. Tā bija neliela telpa, kurā četri cilvēki kaut kā varētu saspiesties; tad viņš gribēja aiziet, aizbildinoties ar neatliekamiem darbiem uz kuģa.
— Vienu mirklīti, šķiper, — d'Artanjans viņu apstādināja. — Cik cilvēku jums ir uz kuģa?
— Es nesaprotu, — Groslou atbildēja angliski.
Atoss pārtulkoja d'Artanjana jautājumu. D'Arlanjans saprata, par cik Groslou savus vārdus pavadīja ar žestiem: viņš izstiepa rokas trīs pirkstus.
— Tā. Nu, tagad es sāku nomierināties. Un tomēr, kamēr jūs iekārtojaties, es iešu apskatīties kuģi.
— Kas attiecas uz mani, tad es iešu parūpēties par vakariņām, — Portoss teica.
— O, tie ir cēlsirdīgi un lieliski nodomi! Pacenšaties tos izpildīt pēc iespējas ātrāk, Portos. Atos, aizdodiet man Grimo, viņš ir iemācījies mazliet runāt angliski no Parri, lāpēc viņš man būs par tulku.
— Ej, Grimo, — Atoss pavēlēja. >
Uz. klāja stāvēja lukturis. D'Artanjans vienā rokā paņēma lukturi, otrajā pistoli un pamāja šķiperam sekot viņam līdzi.