D'Artanjans nokāpa pa lūku uz apakšējo klāju.
Apakšējais klājs bija sadalīts trijās daļās; tā daļa, kurā atradās d'Artanjans, stiepās 110 trešā špangouta līdz kuģa bortam. Virs viņiem atradās kajīte, kurā visi draugi gatavojās pavadīt nakti. Otrais nodalījums aizņēma visu kuģa vidusdaļu; tas bija domāts kalpiem. Virs trešā nodalījuma, kurš atradās kuģa priekšgalā, bija izvietota kajīte, kurā slēpās Mordaunts.
— Oho, — d'Artanjans noteica, kāpjot lejā pa trepēm un turot izstieptā rokā lukturi, kuru turēja sev priekšā, — cik šeit ir mucu! It kā mēs atrastos Ali-Babā pagrabos.
„Tūkstots un vienas nakts pasakas" tajā laikā tikko kā bija iztulkotas franču valodā un tā skaitījās viena no visiecienītākajām grāmatām.
— Ko jūs runājat? — viņam jautāja šķipers angliski.
D'Artanjans saprata jautājumu pēc balss intonācijas.
— Es vēlētos zināt, kas tur ir? - d'Artanjans jautāja, noliekot lukturi uz vienu no pulvera mucām.
Groslou, izdarīja neviļus kustību, pieķeroties pie trepju margām, bet noturoties kājās.
— Porlo, — viņš atbildēja angliski.
— Ā, portvīns! — nopriecājās d'Artanjans gan tāpēc, ka spēja tik vienkārši izskaidroties, gan tāpēc, ka tas bija tieši portvīns. — Tas ir lieliski! Tātad, mēs nenomirsim no slāpēm!
Tad, pagriezies pret Groslou, kurš pa to laiku slaucīja lielas sviedru lāses no pieres, jautāja:
— Visas pilnas?
Grimo pārtulkoja.
— Dažas pilnas, dažas tukšas, — Groslou atbildēja, kura balss, neskatoties uz. visām viņa pūlēm, skanēja nedroši.
D'Artanjans uzsita ar roku pa mucu. Piecas mucas izrādījās pilnas, pārējās tukšas. Tad, anglim par lielām šausmām, d'Artanjans nolika lukturi starp mucām, lai pārliecinātos, vai kāds tur nav noslēpies; bet viss beidzās labi.
— Tagad iesim uz citu nodalījumu.
Un pie šiem vārdiem d'Artanjans piegāja pie durvīm, kuras veda uz kuģa priekšgalu. \
— Pagaidiet, — noteica aizmugurē ejošais anglis, vēl nenomierinājies no nesenā uztraukuma, — atslēga ir pie manis.
Šis nodalījums izrādījās tukšs, un nekas interesants tur nebija, tāpēc nolēma, ka Mušketons un Blezuā šeit varēs sagatavot vakariņas Portosa vadībā.
No šejienes pārgāja uz trešo nodalījumu. Tur, četrās trosēs karājās iesiets dēlis, kurš kalpoja par galdu. Pie griestiem karājās jūrnieku šūpuļlīkli, uz. grīdas stāveks ķirmju saēsti soli, tā bija visa šīs kajītes iekārta. D'Artanjans apskatījās buras, kuras karājās pie sienām, un, neredzēdams neko aizdomīgu, uzkāpa atpakaļ uz augšējā klāja.
— Bet kas šī par kajīti? — d'Arlanjans jautāja, apstādamies pie šķipera kajītes.
— Tā ir mana kajīte, — Groslou atbildēja. — Jūs vēlaties to apskatīties?
— Atveriet durvis! — d'Artanjans pieprasīja.
Anglis paklausīja. D'Artanjans apgaismoja kajīti ar lukturi, pabāza iekšā galvu un, redzēdams, ka kajīte bija olas čaumalas lielumā, teica:
— Nu, ja arī ir uz kuģa slēpnis, tad nekādā gadījumā ne šeit. Iesim paskatīties, ko Pertoss ir uzsācis vakariņu pagatavošanai.
Un, pateicies šķiperam ar galvas mājienu, viņš atgriezās kajītē, kur sēdēja viņa draugi.
Redzams, Portoss neko jēdzīgu nebija atradis, domājams, nogurums ņēma virsroku pār izsalkušo kuņģi, tāpēc ka, izstiepies uz sava apmetņa, viņš gulēja dziļā miegā, kad ienāca d'Artanjans.
Viļņu iešūpotiem, Atosam un Aramisam arī sāka acis lipt ciet, tāpēc arī viņi gatavojās iet gulēt.
Troksnis, kurš radās, d'Artanjanam ienākot kajītē, lika viņiem atgūties.
— Nu ko? — Aramiss jautāja. '
— Viss, paldies Dievam, ir kārtībā, — nomierināja viņus d'Artanjans. — Varat gulēt mierīgi.
Dzirdot šos mierinošos vārdus, Aramiss no jauna nolika savu nogurušos galvu uz spilvena. Atoss mēģināja attēlot savā sejā bezgalīgas pateicības jūtas, kuras viņš juta pret d'Artanjanu par viņa rūpēm, bet no tā nekas liels neiznāca. Un arī pats d'Artanjans, līdzīgi Portosam, juta daudz lielāku vajadzību pēc miega, nekā pēc ēdiena. Tāpēc viņš atlaida Grimo, izklāja savu apmetni uz grīgas un nolikās gulēt durvju priekšā, tādā veidā aizšķērsodams ceļu tā, ka kajītē neviens nevarēja ienākt vai iziet, neuzkāpjot viņam virsū.
XXIX portvīns
Pec desmit minūtēm visi kungi jau gulēja. To nevarēja teikt par viņu kalpiem, kuri cieta badu un vēl lielākas slāpes.
Mušketons un Blezuā sagatavoja sev guļvietas, noliekot savas ceļasomas tieši uz grīdas. Uz šūpojošā galda, tāda paša, kā citās kajītēs, stāvēja un šūpojās kopā ar galdu liela aluskrūze ar alu un glāzēm.
— Nolādētā šūpošanās! — Blezuā noteica. — Es jūtu, ka man vajadzēs visu laiku gulēt, neceļoties augšā.
— Un kas ir vissliktākais, ka cīņai pret jūras slimību ir tikai miežu maize un šī dzira no apiņiem. Štruntīgil — Mušketons piezīmēja.
— Bet kur tad ir jūsu blašķe, Mušketon? — Blezuā jautāja, pabeidzis kārtot guļvietu un nestabiliem soļiem pienākot pie galda, pie kura jau sēdēja Mušketons. - Kur jūsu vīna blašķe? Vai jūs būtu to pazaudējis?
— Nē, es to nepazaudēju, tā bija pie Parri, bet šie velna skoti vienmēr ir gatavi iedzert. Bet tu, Grimo, — Mušketons griezās pie sava biedra, kad viņš atgriezās no kuģa apskates, kurā bija devies līdzi d'Artanjanam, — vai tev ari negribās iedzert?
— Tāpat, kā skotam, - lakoniski atbildēja Grimo.
Viņš apsēdās blakus Mušketonam un Blezuā un sāka aprēķināt visus izdevumus, par cik viņš, starp citu, skaitījās mantzinis.
— O! — iestenējās Blezuā. — Man jau atkal paliek slikti.
— Ja tev ir slikti, — Mušketons pamācoši piezīmēja, — tad kaut ko apēd.