— Pēc jūsu domām, tas ir ēdiens? — Blezuā teica, nicīgi norādot uz miežu maizi un alu.
— Blezuā, — Mušketons teica, — atceries, ka maize — ir katra īsta francūža ēdiens. Un vai tā ir vienmēr katram'francūzim? Pajautā Grimo.
— Nu, lai būtu maize. Bet alus? — turpināja Blezuā ar dzīvīgumu, kurš liecināja par spožām spējām vienmēr atrast iebildumus. — Un alus, pēc jūsu domām, arī ir īsts dzēriens?
— Nu, — Mušketons noteica, iedzīts strupceļā, — šeit, man jāatzīst, tas nav tā: francūžiem alus ir pretīgs, tāpat kā vīns angļiem.
Blezuā vienmēr izjuta bezgalīgu izbrīnu Mušketona dzīves pieredzes un dziļo zināšanu priekšā; tomēr viņa draugu pārņēma šaubas un neticība.
— Kā tad tā, Mušketon? Vai tiešām angļi nemīl vīnu?
— Viņi to neieredz.
— Bet es pats redzēju, ka viņi to dzer.
— Tas ir viens no soda mē iem. Lūk, tev pierādījums,— Mušketons turpināja, kļūdams lepns un iedomīgs. — Viens angļu princis nomira no tā, ka viņu iesēdināja mucā ar vīnu; es pats to dzirdēju no abata d'Erblē.
— Muļķis! Es gribētu atrasties viņa vietā.
— Tu vari, — Grimo piezīmēja, turpinādams savus rēķinus.
— Kā varu? — izbrīnījās Blezuā.
— Vari, - Grimo atkārtoja, skaitīdams un pārnesdams ciparus nākošajā stabiņā.
— Varu? Bet kā? Paskaidro, Grimo.
Mušketons klusēja un pat, likās, nepievērsa nekādu uzmanību Blezuā jautājumiem. Bet neskatoties uz to, viņš ļoti modri klausījās.
Grimo turpināja skaitīt, tad beidza visus savus rēķinus.
— Portvīns, — viņš pateica tikai vienu vārdu, norādīdams uz kuģa tilpnēm, kuras atradās uz apakšējā klāja, un kuras viņi kopā ar d'Artanjanu un kuģa kapteini bija apskatījuši.
— Kur tas ir? Vai tajās mucās, kas redzamas pa mūsu sienas dēļu spraugām?
— Portvīns, — Grimo atkārtoja un no jauna ieslīga savos aprēķinos.
— Esmu dzirdējis, ka portvīns — visgaršīgākais spāņu vīns, — Blezuā no jauna griezās pie Muškelona.
— Teicams, — Mušketons teica, laizīdamies, — teicams vīns. Tas ir. barona dc Brasjē kunga pagrabos.
— Bcl kā būtu, ja mēs palūgtu šos angļus pārdot mums pudeli vīna? — Blezuā turpināja.
— Pārdot? — Mušketons izbrīnījās, kurā atkal bija pamodušies vecā maradiera tikumi. — Uzreiz redzams, ka tu vēl esi puika un nezini kā ir jādzīvo. Kāpēc vajag pirkt, ja var paņemt tāpat?
— Tāpat, — Blezuā atbildēja, — tas ir, piesavinot sava tuvākā mantu? Liekas, ka tas taču ir aizliegts.
— Kur tas ir aizliegts?
— Dievvārdos vai baznīcā, es labi neatceros, bet atceros likai, ka tika teikts: «Nevēlies sava tuvākā māju, neiekāro sava tuvākā sievu".
— Tu vēl esi bērns, Blezuā, — Mušketons augstprātīgi piezīmēja. — Es atkārtoju, pavisam vēl bērns. Saki, kādos rakstos ir rakastīla, ka anglis ir tavs tuvākais?
— Tas patiešām nekur nav rakstīts; visādā gadījumā es to neatceros, — Blezuā atbildēja.
— Ja tu, tāpat kā es un Grimo, desmitiem gadu būtu piedalījies karā, tu mācētu atšķirt sava tuvākā māju no svešinieka mājas. Es uzskatu, ka anglis tev ir svešinieks, bet portvīns pieder angļiem, un, tāpēc, tas pieder mums, par cik mēs esam francūži. Vai tad lu nezini tādu noteikumu: viss, ko tu paņēmi no nedraugiem — ir tavs?
Šī runa, kura tika izteikta ar tādu autoritāti, uz kuru Mušketonam, kā viņam likās, bija pilnas tiesības, kuras tika iegūtas ar lielo dzīves pieredzi, pārsteidza Blezuā; viņš nolieca galvu, it kā kaut ko prātodams, bet tad pēkšņi piecēlās ar tāda cilvēka izskatu, kuram radušies jauni pārliecinoši argumenti, kuri spējīgi pretinieku piespiest pie sienas.
— Nu, bet vai mūsu kungi domā tāpat? »
Mušketons nievājoši paskatījās uz Blezuā.
— Tā tikai vēl trūka, lai es traucētu mūsu drošsirdīgo kungu saldo miegu, lai viņiem varēlu pateikt: «Jūsu kalps Mušketons vēlās dzert. Lūdzu,
dodiet jūsu atļauju". Nu, es tev gribētu jautāt, kāpēc de Brasjē kungam vajadzētu zināt, vai es vēlos vai nevēlos dzert?
— Jā, bet tas taču ir dārgs vfns, — noteica Blezuā, aizdomīgi šūpodams galvu.
— Kaut vai tas būtu šķidrā zelta vērtībā! Mūsu kungi vienalga nekautrētos. Vai tu zini, ka tikai viens de Brasjē kungs ir tik bagāts, ka viņš viens pats varētu izdzert mucu portvīna, pat ja viņam būtu jāmaksā pistoļu par katru vīna lāsi. Un es, patiešām, neredzu, — Mušketons turpināja, jo vairāk un vairāk piepūšoties no iedomības, — kāpēc gan kalpiem būtu jāatsakās no tā, ki'r viņu kungi sev pat neiedomātos atteikt?
Piecēlies no savas vietas, viņš paņēma krūzi ar alu. izlēja visu tās saturu pa iluminatoru jūrā# un cienīgi devās uz blakustelpu.
— Ahā! Durvis aizslēgtas! Šie velna angļi ir pārāk aizdomīgi.
— Aizslēgtas! — Blezuā iesaucās ne mazāk žēlabaini. — Ak. nolādēts! Lūk, nelaime! Bet man visas zarnas sagriezušās.
Mušketons pagriezās pret Blezuā, lūkodamies uz biedru ar skumju skatienu, kurš pilnā mērā juta līdzi jaunā puiša izmisumam
— Aizslēgtas! — viņš atkārtoja.
— Bet, — Blezuā mēģināja kaut ko izdomāt, — es dzirdēju, Mušketona kungs, kā jūs vienreiz stāstījāt, ka kādreiz jaunībā, liekas Šanliļjī, jūs pabarojāt sevi un savu kungu, ķerot irbītes cilpās, bet pudeles uz šņorēm.
— Tā ir taisnība, — Mušketons piekrita, — tā ir vistīrākā taisnība; lūk, arī Grimo to var apstiprināt. Bet pagrabā bija lūka, un vīns bija saliets pa pudelēm; bet šeit es nevaru izbāzt pat šņori cauri šīm nolādētajām durvīm un kur nu vēl atvilkt trauku, kuras svars ir trīsdesmit pudi.
— To izdarīt nevar, bet toties no sienas var izņemt pāris dēļus, bet mucā izurbt mazu caurumiņu, — Blezuā piemetināja.